Bībeles vēsturiskā precizitāte...

Bībeles vēsturiskā precizitāte liecina, ka Bībele ir Dieva vārds

Autors: Marks Klims (Mark Klym)
Tulkoja: Viktors Barviks

Ievads

“Apstiprinājums Apustuļu darbu grāmatas vēstures autentiskumam ir milzīgs... jebkurš mēģinājums noraidīt tās principiālo vēstures autentiskumu, pat detaļās, šķiet absurds” teica Adrians Nikolas Šervins-Vaits (Adrian Nicholas Sherwin-White), britu vēsturnieks, kura specialitāte bija senā Roma, kā to citē Rubels Šelijs (Rubel Shelly) savā grāmatā „Esiet gatavi atbildēt”. Dr. Šervins-Vaits (Sherwin-White) bija Oksfordas Sv. Jāņa koledžas (St. John’s College of Oxford) padomes loceklis, Romiešu studijas veicināšanas biedrības prezidents un Britu akadēmijas padomes loceklis. Šie ir ne tikai viņa secinājumi.

Sers Viljams Mitčels Ramzijs (Sir William Mitchell Ramsay), skotu arheologs un Oksfordas universitātes Klasiskās arheoloģijas profesors, pavadīja daudzus gadus, ceļojot Grieķijā un Āzijā, ar apņemšanos pierādīt, ka Bībele nav vēsturiski autentiska. Viņa pētījumi bija tik intensīvi, ka viņš tika atzīts par galveno autoritāti attiecībā pret Pāvila dzīvi un kristietību Romas impērijā. Viņa secinājumi mudināja viņu pieņemt kristietību.

Dr. Nelsons, Glueks (Nelson Glueck), Ebreju savienības koledžas (Hebrew Union College) prezidents un, visticamāk, vislielākā mūsdienu Izraēlas arheoloģijas autoritāte, ir teicis, „Neviens arheoloģijas atradums nekad nav apstrīdējis Bībeles norādi. Daudzi arheoloģiskie atradumi apstiprina Bībeles vēstures apgalvojumus vispārējās kontūrās vai precīzās detaļās. Līdzīgi, pareizs Bībeles novērtējums bieži ir vedis uz apbrīnojamiem atklājumiem.”

Mēs aplūkosim trīs veidu liecības:

  1. saskaņotība pētnieku vidū attiecībā pret laiku periodiem, kuros tika uzrakstīti Bībeles teksti;
  2. arheoloģiskos atklājumus, kas apstiprina vietas un notikumus, kas minēti Bībeles stāstījumā;
  3. un vēstures dokumentus, kas apraksta identiskus vai ārkārtīgi līdzīgus notikumus Bībeles aprakstītajiem.


Pētnieki viscaur piekrīt, ka Jaunā Derība tika uzrakstīta apustuļu laikmetā

Dr. Viljams F. Albraits (William F. Albright) bija amerikāņu arheologs un plaši atzīts kā 20. gadsimta vadošais Bībeles pētnieks. Jau 1955.g. viņš rakstīja, ka „Mēs jau varam neapšaubāmi teikt, ka nav vairs stingra pamata datēt jebkuru Jaunās Derības grāmatu pēc apmēram m.ē. 80.g.”, atbildot kritiķiem, kas apgalvoja, ka patiesībā cilvēki, kas nebija aculiecinieki notikumiem, par kuriem rakstīja, uzrakstīja Jauno Derību 2. gadsimtā. Sekojošā desmitgadē, ievērojami citi atklājumi pārliecināja Dr. Albraitu, ka visas Jaunās Derības grāmatas tika uzrakstītas starp m.ē. 50. un 75. gadu un, ka, visticamāk, tās uzrakstīja cilvēki, kas bija redzējuši aprakstītos notikumus un bija dzirdējuši Jēzus un Viņa apustuļu mācību. Viņš arī secināja, ka šī agrīnā rakstīšana padarīja gandrīz neiespējamu to, ka kļūdas vai pārspīlējumi varēja iekļūt tekstā. Citiem vārdiem sakot, Dr. Albraits, viens no izcilākiem prātiem arheoloģijas un seno rakstu nozarē, bija pārliecināts, ka Bībele akurāti apraksta Jēzus Kristus dzīvi un mācību.

Viņš nav viens savā secinājumā. Dr. Džons A.T. Robinsons (John A. T. Robinson) bija ievērojams Jaunās Derības pētnieks un izcils lektors Trīsvienības Koledžā (Trinity College) Kembridžā. Sākotnēji viņš pieņēma toreizējo liberālo teoloģiju, kas bija nolēmusi, ka Pāvils un apustuļi neuzrakstīja Jauno Derību, bet, ka tā tika uzrakstīta laika periodā līdz pat simts gadiem pēc Kristus nāves. Raksts, kas tika publicēts martā, 1977.g. ASV žurnālā „Laiks” (Time), stāsta, ka Robinsons nolēma pats apskatīt toreizējo akadēmisko saskaņotību, apzinoties, ka šajā nozarē bija veikti ļoti maz pamatīgu pētījumu. Savā darbā „Jaunās Derības Datēšana No Jauna” („Redating the New Testament”) viņš rakstīja, ka pagātnes pētniecība bija bāzēta uz „neizmeklēto pieņēmumu tirānijas” un „gandrīz apzināta akluma”. Viņš pārsteidza savus zinātniskos kolēģus, secinot, ka apustuļi bija Jaunās Derības īstie autori un ka viņi noteikti šos rakstus uzrakstīja pirms m.ē. 64.g. Robinsons aicināja citus pētniekus pārbaudīt viņa pierādījumus un veikt nepieciešamos pētījumus, lai apstiprināt Svēto Rakstu datēšanu. Robinsons secināja, ka Mateja evaņģēlijs noteikti tika pabeigts ap m.ē. 40.g. – t.i. ne vairāk kā astoņus gadus pēc visticamākā Jēzus nāves datuma.

Jūdu vēsturnieks, Josefs (Josephus), rakstot apmēram m.ē. 70.g., atzīmē nesvarīgas lietas par Bībeles personāžiem, kas apstiprina Bībelē uzrakstīto. Viņš arī piemin Jāņa Kristītāja nāvi, kurā atbildīgs bija Hērods, kā to atzīmē Bībele. Viņš arī pieraksta Jēzus, kas ir saukts Kristus, brāļa Jēkaba nāvi, sakot, ka viņš tika nodots nomētāšanai ar akmeņiem (Antiquities of the Jews, Book 18, Ch. 5, pg. 20 and Book 20, Ch. 9, pg. 140). Josefs, kas bija dzīvs Kristus laikā, ne tikai apstiprina Bībelē rakstītā precizitāti, bet rāda mums, ka jau 40 gadus pēc Jēzus nāves Josefs varēja atsaukties uz Jēzu un tiem, kas bija saistīti ar Viņu, un cilvēki zināja, par kādu cilvēku Josefs runā.

Turklāt, populārais vēsturnieks Vils Durants (Will Durant), Pulicera balvas ieguvējs un Prezidentu Brīvības medaļas saņēmējs, attiecībā uz Jēzus vēsturisko eksistenci raksta: „Tā eksistences noliegšana, šķiet, nekad neienāca prātā pat visniknākajam nejūdam vai jūdam – dzimstošās kristietības pretiniekam” (The Story of Civilization, Vol. 3, pg. 555). Tālāk viņš piezīmē, ka kristietības straujā izvēršanās plašumā pēc Jēzus nāves ir brīnumaina pati par sevi, sakot, ka „fakts, ka daži vienkārši vīri vienā paaudzē būtu izgudrojuši tik spēcīgu un pievilcīgu personību, tik cēlu ētiku un tik iedvesmošu vīziju par cilvēces brālību, būtu brīnums daudz neticamāks nekā jebkurš, kas atzīmēts evaņģēlijos” (The Story of Civilization vol. 3 page 557).

Neeksistē īsts strīds starp vadošajiem pētniekiem par Jaunās Derības rakstu uzrakstīšanas laiku.


Arheoloģiskie atradumi atbalsta Bībeles izklāstu

Daudzus gadus, kritiķi ir apgalvojuši, ka Bībeles izklāsts ir pilns ar nosaukumiem, ko nevar apstiprināt, vietām, ko nevar atrast, un notikumiem, kas nekad nenotika. Daži arheologi, tajā skaitā vairāki, kas tagad ir pārliecināti Bībeles precizitātes aizstāvji, ir pavadījuši lielu daļu savas karjeras cenšoties atspēkot Bībeles izklāstu. Viņu centieni, bez izņēmuma, ir pierādījuši, ka Bībeles teiktais ir akurāts un, kā Dr. Nelsons Gluks ir sacījis, ka pienācīgi analizēti, šie centieni ir sekmējušies ar jauniem un pārsteidzošiem arheoloģiskajiem atklājumiem.

Mēs apskatīsim dažus no ievērojamākajiem argumentiem pret Bībeles izklāstu un dažus no arheoloģiskajiem atradumiem, kas attiecas uz tiem.

2. Mozus grāmatas 1. nodaļā mums ir teikts, ka israēlieši, būdami Ēģiptes trimdā, uzcēla faraonam Pitomas un Ramzesas pilsētu. 2. Mozus grāmatas 5. nodaļā mums ir teikts, ka vispirms viņi būvēja ar ķieģeļiem, kas taisīti ar salmiem, bet, kad ēģiptieši atteicās sagādāt salmus, israēlieši būvēja ar ķieģeļiem, kas taisīti ar rugājiem. 1883.g. Navils (Naville) un 1908.g. Kails (Kyle) atklāja, ka Pitomā viszemākie slāņi bija būvēti ar stipriem ķieģeļiem, kas darināti ar salmiem, ka vidējie slāņi bija būvēti ar ķieģeļiem, kas saturēja salmu un rugāju samaisījumu un, ka ķieģeļi no augšējiem slāņiem nemaz nesaturēja salmus!

Dāvids, viens no Bībeles lielajiem varoņiem, pats bija nozīmīgs avots arheoloģijas kritiķu apgalvojumiem, ka tāds ķēniņš nekad neeksistēja Israēlā. 1992.g., drupu grēdu uzkopšanas laikā Tela Dana (Tel Dan) atradumu vietā ziemeļu Izraēlā, daļa no uzvaras piemiņas akmens tika atrasta ar uzrakstu „Beth David”, t.i. „Dāvida nams”, kā Bībelē. Šī bija pirmā reize, kad tika atrasta atsauce uz Dāvida karaļvalsti, bet nebija pēdējā. Atradums mudināja no jauna aplūkot citus uzrakstus, piemēram, uz slavenā moābiešu akmens, kas apraksta Moāba ķēniņa Mešas sacelšanos pret Israēlu. Šī moābiešu akmens slikti saglabājusies daļā ir uzraksts, kas, iespējams, ir „Beth David”, kas acīmredzot bija veids, kā norādīt uz Dāvida namu. Džefrijs Šelers (Jeffrey Sheler), apbalvots žurnālists un reliģijas reportieris žurnālam ASV Ziņas un Pasaules Apskats (US News and World Report), aprakstīja šo fragmentāro atradumu kā satriecošu ziņu, jo tā bija pirmā arheoloģiskā atsauce uz Israēla kārojošo ķēniņu.

Kritiķi ne tikai apšaubīja Dāvida eksistenci, bet viņi uzskatīja viņa slaveno cīņu ar filistiešu Goliātu par untumainu stāstu, kas pieder pie reliģiskās fikcijas. Šis uzskats valdīja līdz 2005.g., kad, veicot izrakumus vietā, ko uzskatīja par vēsturisko Gatu (Gath), kas bija Goliāta mājas, arheologi no zemes izraka keramika lausku uz kuras bija vārds Goliāts. Tas ne tikai apstiprināja, ka persona ar vārdu Goliāts eksistēja, bet atradums tika datēts 70 gadu robežās no pieņemtā datuma Dāvida cīņai ar Goliātu. (London Times, November 13, 2005). Cits atradums Filistejā pārsteidzoši parādīja, ka viņu tempļi tika celti tādā veidā, ka divas kolonnas, atrodoties tuvu viena otrai, atbalstīja daudz no tempļa svara. Likvidējot šīs kolonnas, visa tempļa struktūra sabruktu, tā kā tas aprakstīts Soģu grāmatā 16:23-30!

Dāvids nebija vienīgais ķēniņš, kura eksistenci apšaubīja. Arī pārējie ķēniņi parādās arheoloģiskajos atradumos. Omrijs, Israēla ķēniņš, ir minēts uz Moāba ķēniņa Mešas uzvaras piemiņas akmens un arī trīs Asīrijas ķēniņu uzrakstos – Tiglat-Pilesera III hronikā, Sargona II hronikā un ķēniņa Šalmanasara III Melnajā Obeliskā, kas rakstīja „Es iekaroju... visu Omrija zemi”. Asīriešu uzraksti, kas atrasti Nīnivē, apstiprina Ahaba, Jehu, Joasa, Menahēma, Pekaha un Hoseas eksistenci. Citi uzraksti, ko arheologi ir atklājuši, apstiprina Jūdas ķēniņu eksistenci, kas minēti Bībelē, tajā skaitā Ahasjas, Usijas, Ahasa, Hiskija, Manases un Jojakima. Babilonijas ķēniņa Nebukadnēcara, kas valdīja no 606.g. līdz 562.g. P.K., armijas normēto uztura devu arhīva dokumentos ir ieraksts: „desmit silas [tilpuma mērvienības] eļļu Jūdu ķēniņam Jojakimam...”

Eksistē arī arheoloģiskie pierādījumi Israēla eksistencei pirms ķēniņu laikmetam. Uz vairāk nekā divus metrus augsta akmens, kas atklāts faraona Merneptas (Merneptah) templī, ir uzrkaksts: „Israēls ir izpostīts. Viņa sēklas [pēcnācēju] nav.” Šis uzraksts norāda, ka faraons bija iznīcinājis Israēlu kaujā tagadējā Rietumu krasta teritorijā.

Irākā pētītāji ir atklājuši Persijas impērijas ķēniņa Kīra dekrētu, kas atļāva izsūtītājiem no daudzām tautām atgriezties savā dzimtenē. Šis dekrēts atļāva Nehemijam atgriezties Jeruzālemē un atjaunot templi. Nebukadnēcara, kas kļuva par Babilonijas impērijas ķēniņu apmēram pusgadsimtu pirms Kīrs kļuva par Persijas impērijas ķēniņu, oficiālā politika bija pārvietot iekarotās teritorijas iedzīvotājus uz tālām nomalēm savā impērijā, tā destabilizējot jebkādas pretošanās un nostiprinot savu autoritāti. Kīrs bija mērenāks ķēniņš un viņš pavēlēja atgriezt šos cilvēkus viņu dzimtenē, tā izbeidzot 70 gadu ilgo trimdu Israēlam, sakot, „Es esmu Kīrs, pasaules ķēniņš, lielais ķēniņš.” Pēc Kīra iekarojumu un darbu aprakstīšanas, uz cilindra rakstīts: „Es sapulcēju visus agrākos iedzīvotājus un atgriezu viņus savās dzīves vietās.” Tas apstiprina vienu no ievērojamākajiem svēto rakstu tekstiem (Ezras grāmata 1:1-3).

Kritiķi bieži piedevēja Bībelei kļūdas attiecībā pret tautām, ar kurām Israēlam bija mijiedarbība. Asīrijas ķēniņš Sargons, kas minēts Jesajas grāmatā 20:1, ir piemērs ķēniņam, par kuru kritiķi teica, ka viņš nav eksistējis, jo viņa vārdu nevarēja atrast nevienā ierakstā ārpus Bībeles. Šī kritika turpinājās līdz P.E. Bota (Botta), savā darbā no 1842.g. līdz 1845.g., atrada Sargona pili Korsabadā (Khorsabad), Irākā. Notikums, ka Sargona spēki iekaroja Ašdodu, kas aprakstīts Jesajas grāmatā 20. nodaļā, ir arī uzrakstīts uz pils sienām! Vēl ievērojamāk, drīz pēc pils atrašanas tika atrasts piemiņas akmens pašā Ašdodā, kas iemūžināja Ašdodas iekarošanu.

Kritiķi uzskatīja par kļūdu arī to, ka Belsacars minēts Daniēla grāmatā 5. nodaļā kā Babilonijas ķēniņš. Tika uzskatīts, ka Nabonīds bija pēdējais Babilonijas ķēniņš, bet ir atrastas plāksnes, kas apraksta Belsacaru, Nabonīda dēlu, kā līdz-reģentu savam tēvam, t.i. valdnieks kopā ar savu tēvu, Babilonijā, un kā tādam viņam būtu bijusi vara iecelt Daniēlu par trešo visaugstāko personu valsts valdībā (Daniēla 5:16) pēc tam, kad Belsacars redzēja rakstīšanu uz sienas.

Turklāt, ir atrastas divas bullas, vai mālu spiedogi, uz kurām ir pravieša Jeremijas rakstītāja Baruha uzraksts. Uz bullām ir rakstīts: „Piederīgs rakstītājam Berekhyahu, Nerijahu dēlam”. Viena bulla ir privātā kolekcijā, bet otra atrodas Izraēlas Muzejā Jeruzalemē. Uz cita spiedoga, kas atrasts 20. gadsimta sākumā, ir attēlota lauva un ir ieraksts ar vārdiem „Piederīgs Šemam, Jerobeāma kalpam”, norādot, ka tas ir piederējis kādai Israēla Ķēniņa Jerobeāma amatpersonai.

Eblas arhīva atklājums ziemeļu Sīrijā 20. gadsimta 70 gados aizved mūs atpakaļ Patriarhu laikmetā, apmēram 2300 gadus P.K., un demonstrē Bībeles precizitāti attiecībā pret personu vārdiem un vietu nosaukumiem no tā laika perioda. Vārds Kānaāns, par kuru kritiķi ir izteikušies kā par nepiemēroti izmantotu 1. Mozus grāmatas agrīnās nodaļās, jo šo nosaukumu neizmantoja tajā laikā, parādās Eblas arhīvā, demonstrējot, ka Bībele nav vienīgais apraksts, kurā atrodas šis nosaukums un pierādot, ka Bībele ir vēsturiski akurāta savā teiktajā par laiku 2300 gadus P.K.

Apustuļu darbos 13:7, Lūka atsaucas uz Kipras prokonsulu Sergiju Paulu. Daudzus gadus Lūka tika kritizēts par šo nosaukumu, ko pēc skeptiķu domām vajadzēja būt Kipras „propraetors” nevis „prokonsuls”. Taču monētas, kas atrastas Kipras salā, ir parādījušas, ka nosaukums „prokonsuls” bija ļoti piemērots nosaukums. Tika pat atrastas monētas, uz kurām ir rakstīts „Prokonsuls Paulus”, ļoti iespējami atsaucoties uz to pašu vīru, kas minēts Apustuļu darbos.

Līdzīgi, kritiķi ilgu laiku kritizēja to, ka Lūka izmantoja vārdu „politarhs” attiecība pret Tesalonīkes pilsētas valdniekiem. Šis vārds parādījās Bībelē Apustuļu darbos 17:6, un nekur citur. Taču 1835. gadā šis vārds tika atrasts iekalts arkā virs ceļa „Via Egnatia” Tesalonīkes rietumu daļā. Arka tika iznīcināta 1867.g., bet bloks no šīs arkas, ar ierakstu, kurā minētas sešas pilsētas amatpersonas, kuras nosauktas par „politarhiem”, tagad atrodas Britu muzeja kolekcijā.

Daudzus gadus Lūka tika kritizēts par to, ka aprakstīja Ikoniju kā pilsētu Frīģijā, nevis Likaonijā, kā seno Romu vēsturnieks Cicerons to bija darījis. 19. gadsimtā atrastie pieminekļi un ieraksti ir demonstrējuši, ka Lūkam bija patiesība, ka Ikonija atradās Frīģijā, nevis Likaonijā.


Arheoloģiskie pierādījumi notikumu ierakstiem, kas līdzīgi Bībeles ierakstiem

Trešais veids, kā apstiprināt Svēto Rakstu vēsturisko precizitāti, ir apskatīt dažādus ārpus Bībeles veiktu pierakstu atklājumus, kas attiecas uz notikumiem, kas atzīmēti Bībelē. Piemērs būtu Šumeru ķēniņu saraksts. Tajā minētie ķēniņi pirms plūdiem valdīja neparasti ilgu laiku. Pēc plūdiem, ķēniņiem, kas minēti Šumeru ķēniņu sarakstā, bija ievērojami īsāks valdīšanas laiks. Šīs izmaiņas ir līdzīgas izmaiņām cilvēku dzīves ilgumā, kas iestājas pēc pasaules plūdiem 1. Mozus grāmatā. Eposā par Gilgamešu ne tikai cilvēku dzīves ilgums mainās līdz ar plūdiem, bet 11. nodaļā mēs sastopam šķirstu, dzīvnieku ievešanu šķirstā, putnu izlaišanu no šķirsta, šķirsta nosēšanos uz kalna un upurēšanu pēc iziešanas no šķirsta – gluži kā Mozus uzrakstītajā par Noas šķirstu 1. Mozus grāmatā.

Sumeriešu plāksnes stāsta par valodas sajaukšanu līdzīgi kā tas notika ar Bābeles torni 1. Mozus grāmatā 11. nodaļā. Babiloniešiem ir līdzīgs stāstījums par torņa tempļa iznīcināšanu pēc kā cilvēki tika izklīdināti un viņu valoda tika „darīta savāda”.

Tūkstoši ķīļrakstu plāksnes ir atrastas viscaur tuvajos austrumos, apstiprinot tās daudzās patriarhu laikmeta sabiedriskās paražas, kas aprakstītas 1. Mozus grāmatā. Tās apstiprina adoptācijas procesu, pēcnācēja iegūšanu no kalpones, līgavas izvēlēšanos saskaņā ar vēcāku vēlmi, verga cenu, pirmdzimtības tiesību pārdošanu un citas lietas, kuras sastopam 1. Mozus grāmatā. Šīs plāksnes apstiprina vietu nosaukumus, ko patriarhi apmeklēja un apstiprina tādu vārdu pielietošanu kā: Abrahāms, Ēsavs, Ismaēls un Israēls.

Vienu vai divas līdzības varētu piedēvēt nejaušībai, bet tādas līdzīgas vēstures izplatība izklāstos ārpus Bībeles izklāstos padara ļoti ticamu domu, ka 1. Mozus grāmatā uzrakstītais ir patiess.


Ko secina vēsturnieki?

Sers Viljams Mitčels Ramsijs (Sir William Mitchell Ramsay) savā darba sākumā bija pārliecināts, ka Bībele kļūdās un, ka viņš to pierādīs. Viņš devās uz pierobežu, kur Grieķija robežojas ar Āziju un sāka pētīt Lūka sacīto Apustuļu darbu grāmatā. Izbrīnā un samulsumā viņš atklāja, ka Bībeles sacītais ir akurāts vismazākajās detaļās. Viņš saka, „Es devos meklēt patiesību pierobežā, kur Grieķija un Āzija satiekas un to [runājot par Apustuļu darbu grāmatu] atklāju šeit. Jūs varat pārbaudīt Lūka vārdus cītīgāk nekā jebkura cita vēsturnieka vārdus, un tie izturēs visdedzīgāko pārbaudi un visstingrāko apiešanos ar sevi, ar noteikumu, ka kritiķis pārzina tematu un nepārsniedz zinātnes un taisnības robežas.”

Šis ir labs kopsavilkums. Vēstures faktu un arheoloģijas liecību apskate rāda, ka grāmata, kas nekad nebija domāta kā vēstures apraksts, ir apbrīnojami akurāta vēsturiski. Tā ir spēcīga norāde uz to, ka šo grāmatu uzrakstīja cilvēki, kuriem bija tiešas ziņas par aprakstīto. Šī akurātā izklāsta saglabāšanās reliģiskā grāmatā ir spēcīga liecība, ka eksistē Dievs un, ka Bībele ir Viņa vārds!