Dieva pielūgšana

8. STUNDA: DIEVA PIELŪGŠANA.


Dievs ir radījis cilvēku ar pielūdzēja dabu. Cilvēks, kas ir radīts pēc Dieva tēla (1. Moz. 1:26-27), atrod savas dzīves mērķi godinot Dievu (Ps. 22:24; Mat. 5:16; Jāņa 15:8; Rom. 15:6; 1. Kor. 6:20). Dievs, Visuma radītājs (1. Moz. 2:4), visu tiesnesis (Ebr. 12:23) un cilvēka glābējs (Tit. 3:4), ir svēts (Ps. 99:5,9; Atkl. 15:4) un Viņam pienākas mūsu pielūgšana (Atkl. 4:10-11) [1]. H. Šonvais un C. Brauns raksta, “Aicinājumu atgriezties pie Dieva var... izteikt tādā veidā: “Pielūdziet Dievu!”, t.i. apzinieties Viņu visā Viņa spēkā un godībā kā radītāju un tiesnesi, atzīstiet Viņa īpašās augstākās prasības un tiesības uz Jums (Atkl. 14:7) [2].”

Taču arī, ja cilvēks neizvēlas godināt patieso īsto Dievu, kā pati radība uz to mudina (Ps. 19:2), tad šī pielūgšanas tieksme izpaužas kādā citā veidā, tikai diemžēl nepareizi. Cilvēks, savas dabiskās pielūgšanas tieksmes ietekmē, sāk pielūgt kaut ko citu – naudu, mantu, slavu, varu, seksu, tradīcijas, utt. un kļūst par elku kalpu (Kol. 3:5) diemžēl sev pašam par zaudējumu. Šīs minētās lietas pašas par sevi nav sliktas. Dievs, piemēram, zina, ka cilvēks nevar dzīvot bez naudas. Tomēr Dievs prasa pirmo vietu mūsu dzīvē (Mat. 22:37-38), un visam pārējam ir jābūt pakļautam Viņa gribai, vārdam un valstībai (skat. Mat. 6:25-34). Tikai tā cilvēks var būt patiesi laimīgs.


Rubels Šelijs pareizi raksta: “. . . [Dieva] pielūgšana vienmēr ir godbijības parādīšana Dieva priekšā, kas izpaužas piemērotā rīcībā [3].” Tas ir plašs jēdziens, kura nozīme ir saistīta ar vairāku Jaunās Derības grieķu teksta vārdiem. Mēs izvēlēsimies divus no šiem vārdiem – latreuō (
latreuw) un proskyneō(proskunew) – lai precīzi raksturotu pielūgšanas jēdziena spektru.Šī pieeja padarīs šo stundu sarežģītāku, bet lasītājam, pareizi izprotot to nozīmi, cerams, svētīgāku.

I. LATREUŌ KALPOT [A] . 
 

Latreuō nozīmē “kalpot [A] ”. Jaunajā Derībā šis vārds ir minēts 21 reizi  [B] un visur reliģiskā nozīmē, apzīmējot kalpošanu Dievam vai kaut kam citam. [4] Jēzus teica Sātanam: “Atkāpies, Sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot [C] ” (Mat. 4:10; 5. Moz. 6:13). [5]

Ebr. 8:5; 9:9; 10:2; 13:10 latreuō ir lietots, lai apzīmētu priesteru un pielūdzēju kalpošanu Tam Kungam saistībā ar dzīvnieku upurēšanu zem Vecās derības [6]. Zem Jaunās derības kristieši neupurē dzīvniekus, bet paši sevi kalpošanāDievam, kā tas minēts Rom. 12:1-2:


Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, kas ir jūsu garīgā kalpošana  [C]. Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā prātā, lai jūs pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.


Vārds “kalpošana” Rom. 12:1 ir darbības vārda latreuōlietvārda forma. Dažās Bībeles latviešu valodas versijās iepriekš minētajā tekstā vārda “kalpošana” vietā ir vārds “dievkalpojums”! Tātad, Rom. 12:1-2 un tālāk izskaidro, kas ir kristiešu īstais garīgais Dieva-kalpojums. Lūdzu izlasiet Rom. 12:1-2 vēlreiz. Kristietis, kalpojot Dievam, tādā veidā arī Viņu godina un pielūdz.

Iepriekš minētais pants apstrīd uzskatu, ka kalpošana Dievam izpaužas tikai baznīcas dievkalpojumu apmeklēšanā. Tāpat kā “Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos. . .” (Ap. d. 17:24), tāpat arī kristieša Dieva godināšana neizpaužas vienīgi svētdienās no rītiem.

Tagad, pareizi izprotot kalpošanas Dievam nozīmi, apskatīsim dažus piemērus, kā tā ir raksturota Jaunajā Derībā:

  • “Tīra un neapgānīta reliģija Dieva un Tēva priekšā ir šī: pieskatīt bāriņus un atraitnes viņu bēdās, sevi no pasaules pasargāt neaptraipītu” (Jēk. 1:27).
  • “. . . patiesi Es [Kristus] jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši” (Mat. 25:40).
  • “Neaizmirstiet labu darīt un dalīties, jo tādi upuri Dievam labi patīk” (Ebr. 13:16).
  • “Tad nu, kamēr mums ir laiks, darīsim labu visiem, bet sevišķi tiem, kas pieder ticības ģimenei” (Gal. 6:10).

Pāvils arī uzsver, cik svarīgi kristietim ir gādāt par savu miesīgo ģimeni – “par savējiem” (1. Tim. 5:4,8). Kā redzam, kristieši nes augļus katrā labā darbā (Kol. 1:10).

Taču kristietim nevajadzētu domāt, ka sabiedrība vienmēr atbalstīs patiesu kalpošanu. Pāvils teica Ap. d. 24:14: “Bet es Tev atzīstos, ka es kalpoju  [C] savu tēvu Dievam saskaņā ar to Ceļu, ko viņi [Pāvila neticīgie tautieši] sauc par sektu. . . .” Tādos gadījumos svarīgi ir izpatikt Dievam, nevis cilvēkiem (Gal. 1:10).

Viens no kalpošanas veidiem Dievam ir Viņa vārda (Bībeles) izzināšana un mācīšana (sludināšana) citiem cilvēkiem. Protams, lai kalpotu Dievam, kristietim ir jāpastāv Kristus mācībā (Ap. d. 2:42), tajā ieklausoties, to lasot un pieņemot. Tas godina Dievu (Ap. d. 17:11; 1. Tes. 2:13; Jēk. 1:21), ja tam seko augļi (Jēk. 1:22-25).

Tātad, Dieva vārda mācīšana ir ļoti svarīga, kā varam redzēt Pāvila vēstulēs Timotejam un Titam: 1. Tim. 1:3-5; 4:6,11-13,16; 5:1-2,7,17; 6:2,17-19; 2. Tim. 1:8; 2:2; 2:14-15,24-26; 4:1-2; Tit. 1:10-11,13-14; 2:1,7-9,15; 3:1-2,8. Pāvils pats saka, ka viņš kalpo [C]  Dievam, sludinādams Kristus evaņģēliju (Rom. 1:9). Nebūtu nemaz iespējams izpildīt Jēzus pavēli Mat. 28:18-20 bez evaņģēlija un Dieva vārda sludināšanas:

Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis. Un redzi, es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.

Kristus grib, lai Viņa mācekļi ievēro visu, ko Viņš ir pavēlējis. Vai tas neattiecas arī uz Mat. 28:18-20? Vai kristietim (Ap. d. 11:26 → kristietis = māceklis) nebūtu arī jādara citus “par mācekļiem” tos “mācīdami turēt visu”, ko Jēzus ir pavēlējis? Protams, ka jā. Jēzus teiktajā Mat. 28:18-20 piemīt secība, kas beidzas tikai ar pasaules galu. Piemēram, kristieši, kas tika izklīdināti lielās vajāšanas rezultātā Ap. d. 8. nod., “staigāja apkārt, sludinādami [Dieva] vārdu” (Ap. d. 8:4), tā cenšoties darīt arī citus par mācekļiem.
 
 
Naudas un mantas ziedošana.Kristietis arī godina un pateicas Dievam caur saviem brīvprātīgiem ziedojumiem. Pāvils, izmantojot Vecās Derības upurēšanas tēlainību, sauc filipiešu dāvanu (pabalstu) viņam par “saldo smaržu, Dievam pieņemamu, patīkamu upuri” (Fil. 4:18). (Kristiešiem ir pienākums uzturēt tos, kas māca Dieva vārdu (Gal. 6:6-7)). Ziedotāja trūcīgums (vai pārpilnība) iespaidos tā dāvanu saldumu Dieva priekšā (Lūk. 21:1-4; 2. Kor. 8:12).

Kristiešu ziedojumi var iet caur draudzi vai arī tieši tiem, kuriem nepieciešams atbalsts. Kristus teica: “. . . ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši” (Mat. 25:40). Taču jāpiebilst, ka cilvēka slinkums nenorāda uz šī cilvēka atbalstīšanas nepieciešamību – skat. 2. Tes. 3:10-12; 1. Tes. 4:11-12. Dievs grib, lai kristietis godīgi strādā, uztur sevi, savējos (1. Tim. 5:4,8) un lai censtos palīdzēt tiem, kas ir trūkumā (Ef. 4:28), sevišķi ticības ģimenei (Gal. 6:10).


Ielūkosimies Vecajā derībā. Zem bauslības izraēlietim bija jādod Dievam vismaz desmitā tiesa (3. Moz. 27:30,32), lai uzturētu levītus un priesterus (4. Moz. 18:21,28). Taču Jaunajā derībā kristietis ziedo pateicīgi, “kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl” (2. Kor. 9:7). Tomēr, dzīvojot zem labākas derības, kristietim ir vairāk par ko pateikties (Ebr. 8:6). Pie tam, 1. Jāņa 3:17-18 saka:
 

Bet kam ir pasaules manta un redz savu brāli ciešam trūkumu un aizslēdz viņam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība mājotu viņā? Bērniņi, nemīlēsim vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību.

Lūdzu skat. arī Jēk. 3:14-17. Bībele brīdina pret iekāri un mantkārību (2. Moz. 20:17; Sal. m. 5:9; Lūk. 12:15; Ef. 5:3; Kol. 3:5; 1. Tim. 6:10; Ebr. 13:5). Dieva vārds mudina uz viesmīlību (Rom. 12:13) un apsola svētību cēlsirdībai (Sal. p. 11:25; 22:9; Mal. 3:10; Lūk. 6:38; 2. Kor. 9:6-15). Sal. p. 3:9 saka:

 Dod godu Tam Kungam no savas mantas...
Pirmie kristieši tā arī darīja. Tagad lūdzu izlasiet Ap. d. 2:44-45; 4:32-37. Draudzes nodibināšanas dienā, Vasarassvētku dienā (2:1), Jeruzālemē bija jūdi “no visādām tautām zem debess” (2:5). Acīmredzot daļai no tiem, kas kļuva par kristiešiem Ap. d. 2:37-47, pietrūka līdzekļu, lai uzturētos Jeruzālemē ilgāk, nekā viņi bija plānojuši, lai kopā ar pārējiem piedzīvotu un uzzinātu dziļāk mācību par Dieva valstību. Atrisinājums šai problēmai izpaudās kristiešu pateicīgā īpašumu un rocību pārdošanā un izdalīšanā tiem, kam vajadzēja. Taču, tas viss notika brīvprātīgi (Ap. d. 5:4).

Pirmo kristiešu cēlsirdība ir redzama arī dāvanu vākšanā starp nejūdu kristiešiem, lai sniegtu materiālo palīdzību jūdu kristiešiem, kuri acīmredzot cieta badu (Ap. d. 11:27-30; Rom. 15:25-26). 1. Kor. 16:1-3 un 2. Kor. 8:1-9:15 Pāvils dod kristiešiem Korintā attiecīgu mācību. Lūdzu tagad izlasiet šos divus tekstus.

 II. PROSKYNEŌ  PIELŪGT [D].

Vārdam proskyneō [D] ir atšķirīga nozīme pielūgšanas ziņā nekā vārdam latreuō. Proskyneō sakņojas skūpsta idejā, t.i. skūpstīt uz (pros) kaut ko, tā kā sūtīt gaisa skūpstu kādam dievam, kā tas attēlots uz ēģiptiešu ciļņiem. Starp senajiem grieķiem šis vārds tika izmantots, lai apzīmētu dievu dievināšanu, nokrītot pie zemes, metoties pie kājām, metoties ceļos (ļoti iespējams tāpēc, ka bija jāmetas pie zemes, lai skūpstītu zemi (zemes dievu) vai kādu dieva attēlu). [7]

Turklāt pie pielūgšanas ārējās rīcības apzīmēšanas, proskyneō var apzīmēt atbilstošo iekšējo godbijības un pazemības nostāju” [8]. Tiesa gan: iekšējais izpaužas ārējā. Tātad, proskyneōnozīme saskan ar jēdzienu, ko mēs parasti apzīmējam ar vārdu “pielūgt”. Turpmāk šajā II. iedaļā mēs arī lietosim vārdus “pielūgt” un “pielūgšana” tādā nozīmē, taču neaizmirstot to, ka pielūgšanas un godināšanas jēdzienā arī ietilpst ikdienas kalpošana.

Vienīgi Dievs var tikt pielūgts (Mat. 4:10)
  [E], nevis cilvēki (Ap. d. 10:25-26)  [E], nevis eņģeļi (Atkl. 19:10; 22:8-9) [E] . Taču Dēls pieņēma pielūgšanu (Mat. 14:33; 28:9; uc.)  [E]. [9] Šajā iedaļā apskatīsim kristiešiem nepieciešamo “iekšējo attieksmi” un tai piemēroto izpausmi pielūdzot Dievu.

 A. IEKŠĒJĀ ATTIEKSME.

Labā sirds. Pielūgšana sākas sirdī. Tikai pielūgšana, kas nāk no sirds, ir pieņemama Tam Kungam (Jes. 29:13-14). Ps. 51:19 Dāvids caur Svēto Garu saka:

Upuri, kas patīk Dievam, ir satriekts gars; salauztu un nožēlas pilnu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi.


Taču tāda sirds parāda sevi arī ikdienas dzīvē. Cilvēka patiesā Dieva pielūgšana būs daļa no vēl lielāka un plašāka pārdzīvojuma, cilvēkam pakļaujot savu dzīvi Dievam [10]. Sirds, kas padara pielūgšanu patiesu, arī izraisīs patiesu kalpošanu pārējā dzīvē. Piemēram, Vecās Derības pravietis Miha teica:


“Kā lai es tuvojos Tam Kungam? Vai lai es nometos zemē augstā Dieva priekšā? Vai lai es tuvojas Viņam ar dedzināmiem upuriem, veltījot Viņam gadu vecus telēnus? Vai var iegūt Tā Kunga labpatiku ar daudziem tūkstošiem aunu, ar desmit tūkstošiem eļļas straumju? Jeb vai man jādod par manu pārkāpumu mans pirmdzimtais, manas miesas auglis par manas dvēseles grēkiem?” Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Tas Kungs no tevis prasa, proti – darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā! – 
Mih. 6:6-8 [11]

Šis teksts nenoraida dzīvnieku upuru nepieciešamību zem Vecās derības. Šis teksts māca, ka pats galvenais tomēr ir, lai pielūdzēja dzīve būtu pakļauta Dievam. Pielūdzēju ar citādu sirdi Dievs noraida: 1. Sam. 15:22; Jes. 1:11-17; Hoz. 6:6; Am. 5:10-13,21-24; Mat. 23:23-33. [12,13,14] 

Garā un patiesībā. Protams, mūsu kristiešu laikmetā Dievs prasa, lai Viņa pielūdzēji būtu Viņa Dēla Jēzus sekotāji. Jēzus teica:

Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens nenāk pie Tēva, kā vien caur Mani. – Jāņa 14:6

Turklāt, Jēzus, runājot ar samariešu sievieti, teica:

Dievs ir Gars, un, kas Viņu pielūdz, tiem To būs pielūgt Garā un patiesībā. – Jāņa 4:24

Lūdzu tagad izlasiet Jāņa 4:20-24. 
 
Gara vienībā. Pielūdzot Dievu Garā un patiesībā nedrīkst būt šķelšanās starp Dieva bērniem (1. Kor. 11:17-34), kuros visos mājo viens un tas pats Svētais Gars. Pāvils raksta vēstulē efeziešiem:

Tad nu, važās slēgts sava Kunga dēļ, es jūs mudinu: dzīvojiet tā, kā to prasa jūsu aicinājuma cieņa, visā pazemībā, lēnībā un pacietībā, cits citu panesdami mīlestībā, cenzdamies uzturēt Gara vienību ar miera saiti: viena miesa, viens Gars – jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti – viens Kungs, viena ticība, viena kristība; viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem. – Ef. 4:1-6


Turklāt Pāvils raksta Tesalonikas kristiešiem: “Savā starpā turiet mieru” (1. Tes. 5:13) un kristiešiem Romā: “Ja iespējams, cik tas no jums atkarīgs, turiet mieru ar visiem cilvēkiem” (Rom. 12:18). Jēzus pats bija teicis saviem mācekļiem:


Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra [zem Vecās derības] un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu un noej un vispirms izlīgsti ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. Mat. 5:23-24 [15,16]

un:

No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā. – Jāņa 13:35

Pareizā attieksme. Dieva pielūdzējs arī nedrīkst būt paštaisns, augstprātīgs un lepns – nicinot citus un sevi paaugstinot (Lūk. 18:9-14). Tas nedrīkst rādīt savu taisnību ļaužu priekšā ar tādu mērķi, lai ļaudis to saskatītu (Mat. 6:1-6). [17].

Dievu nav iespējams apmānīt! Dieva pielūdzējam jānāk Dieva priekšā ar:

  1. godbijību (2. Moz. 3:5; Ps. 95:6; 119:161; Fil. 2:10; Ebr. 12:28);
  2. dievināšanu (Ps. 99:9; 103:1);
  3. cildināšanu (Ps. 18:47; 97:9; 99:9; Jūd. 1:25);
  4. slavēšanu (Ps. 103:1-2; 148:1-14; Lūk. 24:52-53; Ebr. 13:15);
  5. godināšanu (Jāņa 5:23; 1. Tim. 1:17; Atkl. 5:12; 14:7);
  6. pazemību (Ps. 95:6; Lūk. 18:13-14; Jēk. 4:6);
  7. pateicību (Ps. 63:4; 95:2; 107:8; Ef. 5:20). [18]

Pielūdzējam būs mīlēt Dievu ar visu savu sirdi, dvēseli un prātu (Mat. 22:37) [19]. Šis Kristus norādījums nav atkarīgs no tā, cik labi vai slikti cilvēkam klājas, vai cik jautrs un svinīgs ir draudzes kopīgais pielūgšanas brīdis. Larijs Bridžsmits raksta [20]:

Daudz pielūdzēju. . . sastopas ar Dievu tad, kad kaut kas tiek zaudēts, neatrodot vieglas atbildes vai tūlītēju līksmi. Ābrahāms paņēma savu dēlu Īzāku, lai pielūgtu uz kalna altāra [t.i. lai tur upurētu Īzāku pēc Dieva pavēles; skat. 1. Moz. 22:1-13] . . . . Ābrahāms nevarēja saprast Dieva dīvaino pavēli, bet viņš bija gatavs paklausīt. Viņš bija ar mieru pilnīgi uzticēties, tādēļ ka Dievs bija pierādījis Sevi pilnīgas uzticības cienīgu. Tas nebija “Kāpēc” vai “Kā”, kas aizveda viņu uz ticības krustojumu, tas bija “Kurš”. Ābrahāmam bija jābūt apmulsušam, pavisam apjukušam, pat dusmīgam, bet viņš bija gatavs atsaukties uz Dieva balsi, saucot viņu uz pielūgšanu. Šis sauciens neattiecās uz Ābrahāma komfortu, tas attiecās uz Dieva svētumu un Viņa prasību būt pirmajā vietā Ābrahāma ticībā. Īzāks nevarēja būt Ābrahāma pielūgšanas centrs. Tikai Dievs ir cienīgs ieņemt tādu vietu (1. Moz. 22:5).

Mēs pastāvīgi tiekam nostādīti Ābrahāma izvēļu priekšā. Vai mēs meklēsim komfortu, apmierinājumu un gandarījumu, vai mēs meklēsim Dievu? Vai mums pieder privilēģija definēt to, kas ir nozīmīga pielūgšana, jeb vai tā ir viena vienīga Visvarenā sfēra? . . . Ja mēs pieejam pie mūsu pielūgšanas pienākuma ar Ābrahāma padevību, mūsu pielūgšanas piedzīvojumi būs apmierinoši vienīgajai auditorijai, kas ir svarīga. Mēs neesam auditorija, mēs esam tie, kas uzstājas.

Pielūgšanai nerūp tas, ko mēs saņemam, tā ir tikai mūsu pašu sevis veltīšana. Ķēniņš Dāvids bija pilnīgi nodevies sava dēla dziedināšanai, [kurš bija dzimis] no [viņa sievas] Batsebas. Viņš lūdza Dievu, viņš gavēja un viņš paļāvās uz Jehovas [Tā Kunga] Rofes – Dziedinātāja augstsirdību. Gāja dienas un Dāvids pilnīgi veltīja sevi Dieva gribai. Viņš lūdza par šīs slimības novēršanu Dāvida paša grēka nevainīgajā upurī. Veltīgi. Bērns nomira. Nekavējoties Dāvids pacēlās, mazgāja savu seju un pielūdza [Dievu] (2. Sam. 12:15 un tālāk). Kā mēs varam pielūgt Dievu tad, kad Viņš mums nedod to, ko mēs vēlamies? Kā mēs varam darīt citādāk? Vai mēs patiešām domājam, ka mums pienākas kaut kas labāks? Vai Dievs ir mazāk cienīgs pielūgšanai tad, kad mūs pieviļ cerības? Vai Viņš tāpēc zaudē kaut ko no savas dievišķības?

Ījabs izrādīja tādu pašu pielūgsmes pilnu reakciju zaudējumam. Uzzinot par sava īpašuma un bērnu zaudējumu, Ījabs pielūdza [Dievu] (Ījaba 1:13 un tālāk). Viņa padevība Dievam nebija atkarīga no viņa vēlmju apmierināšanas. Tāpat mums nevajadzētu censties dievināt un cildināt mūsu Dievu tikai tad, kad notikumi mūsu dzīvē ir piemēroti mūsu patikai. Lai Dievs dod mums pacietību un gudrību meklēt Viņa apmierinājumu pirms mūsu pašu. Lai mūsu pielūgšanas teoloģija pārsniedz mūsu cilvēcisko tieksmi apmierināt mūsu vēlmes, nevis Viņa.

 B. PIEMĒROTĀ RĪCĪBA – IZPAUSME.

 

Pielūgšana sākas sirdī, bet tā “izpaužas piemērotā rīcībā [21].” Šī piemērotā rīcība zem Jaunās derības atšķiras no tās zem Vecās derības. Kristieši, piemēram, neupurē dzīvniekus uz kāda altāra. Vecās derības dzīvnieku upuri pareģoja to, kas nāks. Tagad Jēzus Kristus ir ticis upurēts reizi par visām reizēm (Ebr. 7:27). Jēzus Kristus krusts ir kristietības vienīgais fiziskais altāris (neskatoties uz to, ka kristieši pateicībā nodod sevis pašus par dzīviem, svētiem, Dievam patīkamiem upuriem ikdienas dzīvē (Rom. 12:1-2)). Lūdzu tagad izlasiet Ebr. 9:25-10:18.

Kristieši arī, piemēram, neiet uz kādu fizisku Dieva templi, lai Dievu pielūgtu, jo kristieši paši – draudze – ir Dieva templis (1. Kor. 3:16; 6:19). (Pirmie kristieši pat sapulcējās pazemē, lai pielūgtu Dievu.) Uz ko tad Jaunā Derība norāda saistībā ar kristiešiem piemēroto rīcību Dieva pielūgšanā?


Lūgšana.
 Protams, kristieši lūdz Dievu. Kristiešu lūgšanas nonāk Dieva priekšā (Atkl. 5:8; 8:3-4). Ja Dievs runā ar cilvēkiem caur savu vārdu, tad cilvēki runā ar Dievu Viņu lūdzot.

Lūgšana, kuru sauc par “Tēvreizi”, ir domāta kā palīgs iesācējiem, kā redzams Lūk. 11:1 un tālāk. Tēvreizē Jēzus izskaidro, kā lūgt, iedodot mācekļiem un mums paraugu lūgšanai. Lūdzu tagad izlasiet šo lūgšanu Mat. 6:9-13. Tēvreize nav domāta bezjēdzīgai atkārtošanai. Jēzus pats tieši pirms tam teica: “Bet, Dievu lūdzot, nepļāpājiet kā pagāni; jo tie domā, ka tie savas pļāpāšanas dēļ taps paklausīti” (Mat. 6:7). Turklāt, vai tēvam, satiekot savu dēlu vai meitu, nešķistu dīvaini, ja dēls vai meita tikai sveicinātu un runātu ar viņu lasot vai no atmiņas atskaitot kādu iepriekš izgudrotu tekstu!? Dievs ir arī personība, kas grib veidot dzīvās attiecības ar mums. Viņš grib, lai mēs runājam ar Viņu ar savas sirds vārdiem.

Tomēr Tēvreize mums atklāj Dieva lūgšanai piemērotas sastāvdaļas:
 

  • Dieva (kristiešu Tēva) atzīšana, slavēšana un godināšana (Mat. 6:9,13; skat. arī Mat. 11:25; Ap. d. 4:24 un tālāk; Ef. 3:14-15,20-21; Ebr. 13:15);
  • Lūgšana par garīgām lietām, ieskaitot mūsu un citu cilvēku garīgās vajadzības (Mat. 6:10,12-13; skat. arī Lūk. 18:13; Ap. d. 4:29-30; 7:59-60; Ef. 3:16-19);
  • Lūgšana par mūsu un citu cilvēku laicīgām vajadzībām (Mat. 6:11; skat. arī Dan. 9:16-19; Fil. 4:6).

Grēku sūdzēšana (Dan. 9:5-6,8-11; Lūk 18:13; 1. Jāņa 1:9) un pateicība (Jāņa 6:11; Ap. d. 27:35; 2. Kor. 9:10-15; Fil. 4:6; Kol. 3:15; 4:2), protams, arī ir lūgšanām piemērotas. Taču cilvēkam nav jābaidās, ka aizmirsīs kādu no šīm sastāvdaļām lūdzot Dievu. Dievs grib dzirdēt, kas ir mūsu sirdī. Svētais Gars pats nāks kristietim palīgā (Rom. 8:26-27).

Jāņa 14:13-14 Jēzus deva sekojošu solījumu saviem mācekļiem:

Un visu, ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu.

Taču ko nozīmē lūgt Jēzus vārdā? H. Bietenhards saka, ka tas nozīmē lūgt “saskaņā ar Viņa gribu un mācību” [22]. Patiesi tas ir skaidri redzams, raugoties uz sekojošiem tekstiem kopumā, ko varat tagad izlasīt: 1. Jāņa 5:14; Jēk. 4:3; Mat. 7:11; 1. Jāņa 3:22; Ap. d. 19:13-16. Savienība ar Jēzu un Viņa vārdu vadīs kristieti, arī draudzi (Mat. 18:19) lūgt Dievu saskaņā ar Jēzus gribu un mācību (Jāņa 15:7). [23]

Turklāt kristietim ir jālūdz ticībā, t.i. ticot un nemaz nešauboties, ka Dievs lūgumu uzklausīs (Mat. 21:21-22; Jēk. 1:5-8) – ticot, ka Dievs to ir jau uzklausījis, tikai neaizmirstot iepriekšējās rindkopas patiesību. Jēzus teica Mar. 11:24: “. . . visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs saņēmāt, un tas jums būs” (skat. arī 1. Jāņa 5:15). Tas, ko mēs uzrunājam lūgšanās, ir Visuma radītājs un uzturētājs, kas spēj visu! Šaubas un neticība noniecina Dieva spēku un/vai kļūdaini atspoguļo Viņa raksturu. Tas apvaino Dievu. [24]

Dziedāšana. Kristieši, protams, arī dzied, t.i. uzrunā Dievu un viens otru dziesmās (Ap. d. 16:25; 1. Kor. 14:15,26; Jēk. 5:13). Tā kristieši ne tikai pielūdz un runā ar Dievu no savas sirds, bet arī māca viens otru. Kol. 3:16 ir rakstīts:
 Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos, pamācot un paskubinot cits citu visā gudrībā ar psalmiem, himnām un garīgām dziesmām, dziedādami ar pateicību savās sirdīs Dievam. 

Tas pat ir viens no veidiem kā kristieši var tapt Svētā Gara pilni. Ef. 5:18 ir rakstīts: “Un neapreibinieties ar vīnu, kurā ir izlaidība, bet topiet Gara pilni”. Taču nākošais pants, līdz ar 5:20-21 un tālāk, šo mudinājumu apgaismo, t.i. izskaidro, kā to panākt:

 . . . runādami cits uz citu psalmos, himnās un garīgās dziesmās, dziedādami un koklēdami Tam Kungam savās sirdīs. – Ef. 5:19

Tā Kunga mielasts. Īsi pirms Jēzus tika apcietināts un krustā sists, Viņš ieviesa tradīciju, kura ir vienīgi kristiešiem – Tā Kunga mielastu. Jēzus to nodibināja Pashā (jūdu Lieldienu) mielasta laikā (Lūk. 22:15), kad arī sākās septiņu dienu ilgi Neraudzētās maizes svētki (Lūk. 22:1). 2. Moz. 12:8,14 norāda, ka Pashā mielastā bija jāēd Pashā jērs cepts uz uguns, ar neraudzētu maizi un rūgtām zālēm (2. Moz. 12:8). Pashā mielastā jūdi pieminēja, kā Tas Kungs viņu tautu izveda no Ēģiptes uz apsolīto zemi (2. Moz. 12:42). Viņi pieminēja, ka Tas Kungs aizgāja izraēliešu namiem garām, redzot Pashā jēra asinis uz palodzēm un abiem durvju stabiem naktī, kad Viņš nonāvēja visus Ēģiptes pirmdzimušos (2. Moz. 12:23-29). 

Taču Jēzus šo Vecās Derības ēnu pārvērta par kaut ko, kam bija pavisam jauna, vēl nebijusi nozīme, jo Jēzus, Dieva jērs, izved savus mācekļus no grēku verdzības uz mūžīgo dzīvi. Lūk. 22:14-20 ir rakstīts:


Un kad tā stunda pienāca, tad Viņš [Jēzus] atlaidās [pie ēdiena] un apustuļi līdz ar Viņu. Un Viņš tiem sacīja: “Es ilgodamies ilgojos šo Pashā [mielastu] ar jums ēst, pirms Es ciešu, jo Es jums saku: Es to vairs neēdīšu, tiekams tas ir piepildīts Dieva valstībā.” Un biķeri ņēmis, Viņš pateicās un sacīja: “Ņemiet un daliet to savā starpā; jo Es jums saku: no šī brīža Es nedzeršu no vīna koka augļiem, tiekams Dieva valstība būs nākusi.” Un, maizi ņēmis, Viņš pateicās, pārlauza to un tiem to deva, sacīdams: “Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota. To dariet Manai piemiņai.” Tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena, sacīdams: “Šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs, kas par jums top izlietas.”


Tā Kunga mielastā varam ieraudzīt trīs nozīmes: pagātnes, tagadnes un nākotnes. Tā Kunga mielasta pagātnes un arī, acīmredzot, galvenā nozīmeir, kā Jēzus teica: “To dariet Manai piemiņai” (skat. arī 1. Kor. 11:24-25). Cilvēkiem patīk atzīmēt dzimšanas dienas. Tā ir dzīvība. Cilvēkiem nepatīk domāt daudz par nāvi. Pasaule drīzāk atceras Jēzus dzimšanu nekā Lielo Piektdienu, kad Jēzus nomira. Turklāt, pirmajā gadsimtā ar krusta nāvi saistījās liels kauns. Krusta nāve bija tik briesmīga, ka tā netika piespriesta Romas pilsoņiem. Taču Jēzus nāve pie krusta ir visas kristietības – visas pestīšanas pamats. Tas ir jāatceras! Dievs negrib, lai mēs šo “kaunu” aizmirstu un ir iedevis mums Tā Kunga mielastu, kurā mēs varam īpaši atskatīties uz krustu. [25]


Tā Kunga mielastā mēs pasludinām Tā Kunga nāvi (1. Kor. 11:26). Tajā nāvē Jēzus asinis tika izlietas no Viņa miesas (Jāņa 19:34). Līdzīgi Tā Kunga mielasta neraudzētā (neraudzēta → Jēzum nebija grēka) maize (t.i. Jēzus miesa) un šī mielasta vīnoga sula (t.i. Jēzus asinis) tiek baudītas atsevišķi. Piedaloties šajā mielastā, kristietis personīgi atzīst un pasludina, ka Jēzus nāve ir mainījusi viņa paša mūžības likteni; tā nav tikai abstrakta doma vai teoloģija. [26]


Tagad ielūkosimies Tā Kunga mielasta tagadnes nozīmē. Tā Kunga mielasta laikā kristieši ne tikai atceras, bet arī īpaši sevi saista ar Kristus krusta nāves nozīmi un tādējādi arī ar Kristu. 1. Kor. 10:16 ir rakstīts:

Svētības biķeris, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu? [27]
Turklāt ieviešot Tā Kunga mielastu, Jēzus teica: “Es no šī laika vairs nedzeršu no šiem vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad Es to ar jums no jauna dzeršu Sava Tēva valstībā” (Mat. 26:29). Lūkas evaņģēlijs, kā jau redzējām, piebilst: “. . . tiekams Dieva valstība būs nākusi” (Lūk. 22:18). Kaut arī tā savā pilnībā būs tikai debesīs, Dieva valstība tagad noteikti ir jau nākusi. Tā ir draudze (skat. 6. stundu). Acīmredzot, kaut arī Kristus mājo visos kristiešos caur Svēto Garu, Tā Kunga mielasta laikā kristiešiem ir pamats cerēt uz īpašu saskarsmi ar Kristu, satiekot savu Kungu pie Svētā vakarēdiena galda. Kristieši kalpo Glābējam, kas ir augšāmcēlies – dzīvs! [28]


Tā Kunga mielasta neraudzētā maize arī saistās ar Kristus garīgās miesas (draudzes) vienotību. Pāvils raksta 1. Kor. 10:17:


Jo, kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs visi esam šīs vienas maizes dalībnieki.

Kā mēs redzējām 4. stundā, krusts ne tikai nodibina mieru starp Dievu un cilvēkiem, ja viņi to pieņem, bet arī pašu cilvēku vidū. Kristū visi ir viens, vienalga pie kādas rases, tautības, valodas, utt. kristieši piederētu un vienalga kāds naids agrāk ir uzkundzējies šo cilvēku vidū. Šī miera nodibinātājs ir Dievs, piesitot savu vienpiedzimušo Dēlu pie krusta (Ef. 2:14-16). Dievs vienkārši prasa, lai kristieši šo mieru uztur (Ef. 4:1-6).

Tā Kunga mielasts atgādina un norāda uz šo kristiešu vienotību. Tā Kunga mielastā kristieši ne tikai satiek savu Kungu, bet arī viens otru. 1. Kor. 11:17-34 Pāvils aizrāda korintiešu kristiešiem viņu nolaidību, neuzturot vienotību (mīlestību) savā starpā, un Pāvils konkrēti norāda uz viņu uzvedību Tā Kunga mielasta laikā. Arī jāpiebilst, kā jau 28. un 31. pants norāda, ka Tā Kunga mielasts ir domāts tikai tiem, kas ir gatavi sevi, t.i. savu dzīvi, pārbaudīt [evaņģēlija gaismā][29], protams, Jēzus sekotājiem, kā to arī nosaka Bībeles paraugs [30]. Kristiešiem būtu jāpiedalās Tā Kunga mielastā, pārbaudot sevi. Tagad lūdzu izlasiet 1. Kor. 11:17-34. Kā redzam 30. pantā, korintiešu nolaidībai bija nopietnas sekas.


Tā Kunga mielastam ir arī nākotnes nozīme. Dieva valstība pilnībā būs tikai debesīs. Attiecināt Jēzus teikto Mat. 26:29 – vismaz tā pilnību – “. . . Es no šī laika vairs nedzeršu no šiem vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad Es to ar jums no jauna dzeršu Sava Tēva valstībā” uz realitāti, ko atklās Kristus otrā atnākšana, būtu saskaņā ar Dieva pastarā mielasta tēlainību Jes. 25:6-9; Mat. 8:11-12; 22:2-14. Taču līdz tam kristieši rīkojas patiesā cerībā:


Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, jūs pasludināt Tā Kunga nāvi, tiekams Viņš nāk. – 1. Kor. 11:26 [31] 
Cik bieži? “Cikkārt” nav konkrēts norādījums. Tomēr izlasot Pāvila teikto 1. Kor. 11:17-20, mēs varam secināt, ka Tā Kunga mielasts bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Korintas draudze sanāca kopā. Lūdzu atkal izlasiet 1. Kor. 11:17-20. Tam nevajadzētu mūs pārsteigt, ņemot vērā, ko mēs iemācījāmies par Tā Kunga mielasta nozīmi.

Tālāk 1. Kor. vēstulē Pāvila mācība 16:1-2 ir saskaņā ar domu, ka šiem kristiešiem bija īpaši svarīgi sapulcēties ikkatrā pirmajā nedēļas dienā. Bībelē tā ir svētdiena – Jēzus augšāmcelšanas diena – Tā Kunga diena (Atkl. 1:10; kā 9. stunda mums to izskaidros). Kādēļ kristiešiem bija un ir tik svarīga Jēzus Kristus augšāmcelšanās? 1. Kor. 15:17 ir rakstīts: “Un, ja Kristus nav uzmodināts, tad veltīga ir jūsu ticība, tad jūs vēl esat savos grēkos.” Kristus augšāmcelšanās ir kristiešu uzvara pār nāvi! (Skat. 1. Kor. 15. nod.)


Pirmajā gadsimtā Tā Kunga mielasts bija saistīts kopā ar kristiešu mīlestības (sadraudzības) mielastu (skat. 1. Kor. 11:20-22,33-34; Jūd. 1:12) [32], kur “maizi lauza”. Turklāt frāze “maize, ko laužam” 1. Kor. 10:16 konkrēti attiecas uz Tā Kunga mielastu. Interesanti – Ap. d. 20:7 mēs redzam, ka tieši pirmajā nedēļas dienā – svētdienā, kristieši bija sanākuši kopā “maizi lauzt”. Ņemsim vērā arī Ap. d. 2:42:


. . . un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās. 

  1. NOBEIGUMS.

 Uziesim Tā Kunga kalnā, lai Viņu pielūgtu! Viņam tas pienākas (Atkl. 4:10-11) [33]. Taču tas arī pārveidos mūsu dzīvi – ja mēs to gribēsim. Tas mūs pārvērtīs, līdzīgi kā Jesajas saskarsme ar To Kungu Jes. 6. nod. Jesaju pārvērta. Tomēr mums pašiem tas ir jāatļauj. Uziesim Tā Kunga kalnā un pārmaiņas rezultātā teiksim kopā ar Jesaju: “Redzi, es esmu še, sūti mani!” (Jes. 6:8) Uziesim Tā Kunga kalnā ar tādu pašu attieksmi kā Dāvidam – skat. Ps. 26:8,12; 27:4-6; 122:1; 138:2-3 [34].

Ņemsim vērā arī Ebr. 10:23-25:


Turēsimies nešaubīgi pie cerības apliecinājuma, jo uzticams ir Tas, kas apsolījis. Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami un jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu.
Jā, kristiešiem ir ļoti nepieciešama šī svētā sadraudzība ar citiem kristiešiem (skat. Ap. d. 2:42-47; Rom. 1:12). Uziesim Tā Kunga kalnā kopā!

Piezīmes.

A.   burtiski “[es] kalpoju”

  1. visos savos locījumos
    C.  
    vārda latreuō darbības vai lietvārda formu locījums
    D.   burtiski “[es] pielūdzu”
    E.   Visos šajā rindkopā minētajos tekstos atrodas vārda proskyneō locījumi grieķu valodas tekstā,
          neraugoties uz to, ka latviešu valodā tie ir tulkoti ar dažādiem vārdiem [35].

     

Izmantotā literatūra. 

  1. Alfred Marshall, The New International Version Interlinear Greek-English New Testament (The Nestle Greek Text with a Literal English Translation), Regency Reference Library, Zondervan Publishing House, Grand Rapids, Michigan, 1976.
  2. Colin Brown (General Editor), The New International Dictionary of New Testament Theology, Vol. 2 & 3, Zondervan Publishing House, Grand Rapids, Michigan, 1986.
  3. David W. Wead, “Proclaiming the Lord’s Death ’Til He Comes,”Wineskins, Vol. 2, No. 9, Wineskins Magazine, Inc., Tennessee, pp. 12-13.
  4. F. LaGard Smith, The Narrated Bible, Harvest House Publishers, Eugene, Oregon, 1994.
  5. Frank Charles Thompson, The Thompson Chain-Reference Bible, B. B. Kirkbride Bible Company, Inc., Indianapolis, Indiana, 1993.
  6. Fritz Rienecker and Cleon Rogers, Linguistic Key To The Greek New Testament, Zondervan Publishing House, Grand Rapids, Michigan, 1980.
  7. Gareth L. Reese, New Testament History: Acts, College Press, Joplin, Missouri, 1991.
  8. Jim McGuiggan, The Book of 1 Corinthians, Star Bible Publications, Inc., Fort Worth, Texas, 1984.
  9. John M. Hurt, Bible correspondence course lesson: Acceptable Worship.
  10. Philip E. Hughes, The Second Epistle To The Corinthians, Wm. B. Eerdmans Publishing Co., Grand Rapids, Michigan, 1988.
  11. Rubel Shelly and Randall J. Harris, The Second Incarnation, Howard Publishing Company, West Monroe, Louisiana, 1992.
  12. Ted Stewart (editor), Bible correspondence course: What the Bible Says, Lesson IX: “Restoring The New Testament Church.”
  13. Victor Knowles, “Stopped At The Altar,” Wineskins, Vol. 3, No. 5, Wineskins Magazine, Inc., Tennessee, 1997.
  14. Wallace Schulz (Executive Editor), Good News, Vol. 2, No. 3, Concordia Mission Society, St. Louis, Missouri, 1996.
  15. Waymon D. Miller, Fundamental of the Faith, Plaza Press, Tulsa, OK, 1967.
  16. William F. Arndt, F. Wilbur Gingrich and Frederick W. Danker, A Greek-English Lexicon of the New Testament and Other Early Christian Literature, The University of Chicago Press, Chicago and London, 1979.


Atsauces.

  1. Waymon D. Miller, Fundamental of the Faith, Plaza Press, Tulsa, OK, 1967, p. 91.
  2. Colin Brown (General Editor), The New International Dictionary of New Testament Theology, Vol. 2, Zondervan Publishing House, Grand Rapids, Michigan, 1986, p. 877.
  3. Rubel Shelly, “In with the Old – In with the New,” Wineskins, Vol. 3, No. 5, Wineskins Magazine, Inc., Tennessee, 1997, p. 5.
  4. Colin Brown (General Editor), The New International Dictionary of New Testament Theology, Vol. 3, Zondervan Publishing House, Grand Rapids, Michigan, 1986, pp. 549-551.
  5. Skat. [4].
  6. Skat. [4].
  7. Skat. [2], pp. 875-876.
  8. Skat. [2], p. 876.
  9. Skat. [2].
  10. Skat. [3].
  11. Jim Martin, “Worship as a Way of Life,” Wineskins, Vol. 3, No. 5, Wineskins Magazine, Inc., Tennessee, 1997, p. 15.
  12. Skat. [3].
  13. Skat. [11].
  14. Skat. [1].
  15. Skat. [11].
  16. Victor Knowles, “Stopped At The Altar,” Wineskins, Vol. 3, No. 5, Wineskins Magazine, Inc., Tennessee, 1997, p. 18.
  17. Skat. [1], p. 90.
  18. Skat. [1], p. 90.
  19. Larry Bridgesmith, “Putting The ‘Meaning’ In Meaningful Worship,” Wineskins, Vol. 3, No. 5, Wineskins Magazine, Inc., Tennessee, 1997, p. 10.
  20. Skat. [19], p. 9.
  21. Skat. [3].
  22. Skat. [2], p. 654.
  23. Skat. [2], pp. 654, 857-858.
  24. Skat. [2], pp. 857-858.
  25. David W. Wead, “Proclaiming the Lord’s Death ’Til He Comes,”Wineskins, Vol. 2, No. 9, Wineskins Magazine, Inc., Tennessee, pp. 12-13.
  26. Skat. [25].
  27. Jim McGuiggan, The Book of 1 Corinthians, Star Bible Publications, Inc., Fort Worth, Texas, 1984, pp. 136-137.
  28. Skat. [25], pp. 12-15.
  29. Skat. [27], pp. 159-160.
  30. Gareth L. Reese, New Testament History: Acts, College Press, Joplin, Missouri, 1991, pp. 774-775.
  31. Skat. [25], pp. 12-15.
  32. Skat. [31], pp. 739, 765.
  33. Skat. [1].
  34. Skat. [1], p. 88.
  35. Skat. [2].


© Viktors Barviks, 1998. Šīs stundas pavairošana ir atļauta, ja tā tiek pavairota visā pilnībā. Materiāla pārdošana vai izmantošana ar cita autora vārdu ir aizliegta.