Draudze

6. STUNDA: DRAUDZE.

Iepriekšējā stundā mēs uzzinājām, kā cilvēks kļūst par kristieti, t.i. ieiet Kristū, un līdz ar to saņem grēku piedošanu un Svēto Garu. Šī mūžīgās dzīvības cerība ir vairāk vērta nekā visa šīs pasaules bagātība, slava un izpriecas. Mēs redzējām, ka tas laiks, kad cilvēks, kurš ir izvēlējies sekot Kristum, ieiet Kristū, ir kristība. Tas ir Dieva darbs.


Bet kas seko pēc tam? Vai tas ir viss? Protams, ka nē. Kristības ir tikai sākums. Cilvēks saņem pestīšanu kā dāvanu no Dieva caur Kristus evaņģēliju. Pēc tam cilvēks aug Kristū, ejot pa svētīšanas ceļu kopā ar Dieva spēku, praktiski realizējot savā dzīvē to, kas viņam ir iedots un domāts Kristū (1. Tes. 4:1-12). Cilvēks tad ne tikai pievērš uzmanību evaņģēlijam, kas ir Jaunās Derības visbūtiskākā sastāvdaļa, bet arī visai Jaunajai Derībai, lai pateicīgi kalpotu un dzīvotu ar Dievu.

Kristietība, atšķirībā no citām pasaules reliģijām, sākas ar Dieva žēlastību, darbību un dāvanu – ar Dieva iniciatīvu. Tad cilvēks, pateicībā Dievam par Viņa rīcību, ziedo savu dzīvi Dievam. (Nav runa par mūkiem un mūķenēm.) Taču, kaut arī ir jāuzsver Dieva žēlastība, bez svētīšanas cilvēks neredzēs to Kungu (Ebr. 12:14), jo pestīšanu var arī pazaudēt (1. Kor. 15:2; Gal. 5:4; 1. Tim. 4:16; Ebr. 10:26-39; Jēk. 5:19-20; 2. Pēt. 2:20-22). Dieva pestīšanas dāvanu var tikai saņemt un paturēt ar pateicīgu sirdi.

Ielūkosimies šādā pateicībā Ap. d. 2. nodaļā. Pēc tam, kad cilvēki klausījās apustuļa Pētera teikto par Kristu un dzirdēja 38. pantā, kas viņiem bija jādara, lai ieietu sadraudzībā ar Dievu, Ap. d. 2:41-47 ir rakstīts:
Kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja, un tanī dienā tiem pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu; un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās. Visus pārņēma bailes, un apustuļi darīja daudz brīnumu un zīmju. Bet visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs; viņi pārdeva savus īpašumus un rocību un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja. Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt svētnīcā, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi, slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā. Bet tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti. 

Šie cilvēki, tagad kristieši, pateicībā Dievam nodeva sevi Dievam, Viņa mācībai un citiem kristiešiem. Piemēram, jūdi no visas pasaules bija ieradušies Jeruzālemē uz Vasaras svētkiem (Ap. d. 2:5). Acīmredzot daļai no tiem, kas kļuva par kristiešiem, pietrūka līdzekļu, lai uzturētos Jeruzālemē ilgāk, nekā viņi bija plānojuši, lai kopā ar pārējiem piedzīvotu un uzzinātu dziļāk mācību par Dieva valstību. Atrisinājums šai problēmai izpaudās kristiešu pateicīgā īpašumu un rocību pārdošanā un izdalīšanā tiem, kam vajadzēja. Taču tas viss notika brīvprātīgi (Ap. d. 5:4).

Šo pateicīgo un Svēto Garu saņēmušo kristiešu sadraudzību, ko Dievs nodibināja Ap. d. 2. nod., kur cilvēks nodod sevi Dievam, Viņa mācībai un citiem kristiešiem, var aprakstīt ar vārdu – draudze (vai baznīca). (Kristietība ir sabiedriska reliģija.) Vārds “draudze” vai “baznīca” (arī “sanāksme” un “sapulce”) ir cēlies no grieķu vārda – ekklesia (εκκλησια), kas nozīmē “tie, kas ir saukti ārā”. Draudze ir tie cilvēki, kas ir saukti ārā no grēcīgās pasaules pie Dieva, lai panāktu Dieva mūžīgo nodomu Kristū (Ef. 3:8-11; 2. Tim. 1:9). (Jaunajā Derībā vārds “draudze” vai “baznīca” nekad neattiecas uz fizisko namu.) Kristības ir sākums cilvēka dzīvei Kristus draudzē.

Šajā stundā mēs iepazīsim Bībeles teikto par (I.) Dieva plānu nodibināt draudzi, un (II.) sīkāk atklāsim to, kas tad īstenībā ir draudze.

  1. DIEVA PLĀNS NODIBINĀT DRAUDZI.

Cilvēka iztērētais laiks un enerģija, plānojot kaut ko, parāda cik tas šim cilvēkam ir svarīgi. Piemēram, lai kļūtu par ārstu, ir jāgatavojas vairākus gadus šīs profesijas svarīguma dēļ. Dievs draudzi (baznīcu) uzskata par tik ļoti svarīgu, ka Viņš to ne tikai plānoja no laiku laikiem (Ef. 3:9-11), bet arī apsolīja jau Patriarhālajā laikmetā, pravietoja Ebreju laikmetā, sagatavoja Kristus dienās un ieviesa Kristiešu (Jaunās derības) laikmetā.

A. DRAUDZE APSOLĪTA PATRIARHĀLĀ LAIKMETĀ.

Patriarhālā laikmetā, cilvēces pirmajā vēstures posmā, Dievs sāka atklāt savu “mūžīgo nodomu” nodibināt draudzi. Dievs apsolīja Ābrahāma pēcnācējus padarīt par lielu tautu, caur kuru visas zemes ciltis tiks svētītas (1. Moz. 12:1-3). Pāvils vēlāk mācīja, ka cilvēki no visām tautām saņem šo apsolīto svētību, piederot Kristum [Ābrahāma pēcnācējam pēc miesas] (Gal. 3:7-9,14,26-29); un ka draudze sastāv no tiem, kas pieder Kristum.

B. DRAUDZE PRAVIETOTA EBREJU LAIKMETĀ.

Mēs jau iemācījāmies, ka Dievs izredzēja ebreju tautu (Abrahāma pēcnācējus), lai ievestu pasaulē Kristu. Lai pasargātu Izraēlu šim mērķim, Dievs viņus atdalīja no citām tautām (3. Moz. 20:24,26). Dievs iedeva viņiem bauslību (5. Moz. 5:1-3), kas aizliedza viņiem apprecēties ar citu tautu pārstāvjiem, lai viņi nenovērstos no vienīgā patiesā Dieva (5. Moz. 7:3-4).

Tomēr Izraēlas pravieši pravietoja, ka nāks diena, kad Dievs ar viņiem slēgs jaunu derību (Jer. 31:31-34) un nodibinās savu valstību, kura sastāvēs no visu tautu cilvēkiem (Dan. 2:44; Ps. 22:28-32; Jes. 2:2-4). Šie pravietojumi piepildījās Kristū un Viņa draudzē. Kristus ieveda Jauno derību (Ebr. 8:6-13) un sāka valdīt pār savu valstību, t.i. draudzi (Ap. d. 2:29-36; Ef. 1:19-23; 1. Kor. 15:23-26).

Faktiski Dieva valstība ir plašs jēdziens, kas attiecas uz Dieva suverēno varu un valdīšanu [1]. Ps. 22:29 ir rakstīts:

... jo Tam Kungam pieder valstība [valdīšana], Viņš ir valdnieks pār tautām.

Izraēla tautai bija jābūt Dievam par priesteru valstību (2. Moz. 19:6). Turklāt, Jēzus vārdi ļauj domāt, ka Dieva valstība attiecās uz Dieva valdīšanu cilvēku sirdīs Jēzus sludināšanas laikā, t.i. pirms Kristus draudzes nodibināšanas Ap. d. 2. nodaļā (Mat. 4:23; Lūk. 9:60; Lūk. 11:20; Lūk. 16:16). Protams, Dieva valstība attiecas arī uz Dieva debesu valstību kā uz uzticīgo kristiešu nākotni (Mat. 7:21; 1. Kor. 6:9-10; 1. Kor. 15:50; Gal. 5:21; Ef. 5:5; 2. Tes. 1:5; 2. Tim. 4:18; 2. Pēt. 1:11). Taču mūžīgā dzīvība cilvēkiem sākas jau kļūstot par kristiešiem (1. Jāņa 5:13), kaut arī tā vēl nav atklājusies visā savā pilnībā. Līdzīgi debesu valstība arī sākas un atrodas tagad virs šīs zemes – draudzē, atkarībā no tā, cik lielā mērā kristieši atļauj Kristum valdīt pār viņu dzīvi (Rom. 14:16-18; 1. Kor. 15:24; Kol. 1:13; Jāņa atkl. 1:6 (salīdz. ar 1. Pēt. 2:5,9); Jāņa atkl. 1:9).

Pravieši pareģoja arī draudzes nodibināšanas laiku un vietu. Piemēram, Jesaja pravietoja, ka “dienu beigās” “Tā Kunga nama kalns” tiks nodibināts pāri par (vai uz) [visiem] kalniem un pacelsies pāri [visiem] pakalniem “un pie tā saplūdīs visas tautas”, un ka tas sāksies Jeruzālemē (Jes. 2:2-3; skat. arī Mih. 4:1-2). Jaunajā Derībā draudze tiek saukta par Dieva namu (1. Tim. 3:15; Ebr. 3:6, u.c.)
.

“Ko nozīmē frāze “dienu beigās” Jes. 2:2 un Mih. 4:1?” Lasītājs var apsvērt šādus piedāvātos izskaidrojumus
:

  • Tas ir laiks, kas saistīts ar ebreju laikmeta beigām, iespējams, ne tikai ar Vecās derības un tās bauslības krustā sišanu, kad Jēzus Kristus nomira, bet arī ar laiku līdz Vecās derības tempļa nopostīšanai m.ē. 70.g.
  • Tas ir kristiešu laikmets, kas nāk pēc patriarhālā un ebreju laikmeta un ir pēdējais laikmets pirms Pastarās dienas.
  • Tā nozīmē “vēlāk” – “nākamajās dienās”, kā 1. Moz. 49:1; 4. Moz. 24:14.

(Skat. 2. Tim. 3:1; Ebr. 1:2; Jēk. 5:3; 2. Pēt. 3:3; un arī 1. Pēt. 1:5; 1. Pēt. 1:20; 1. Jāņa 2:18; Jūd. 1:18.) [2,3]

Dievs arī pravietoja draudzes nodibināšanas laiku Dan. 2:1-45. Lūdzu uzmanīgi izlasiet šo tekstu Daniēla grāmatā, pirms Jūs lasāt tālāk šo stundu.

Tēls, ko Nebukadnēcers redzēja, un ko Daniēls izskaidroja, pārstāv četras pasaules valstis vai valstības (Dan. 2:36-43). Acīmredzot, ceturtās valsts laikā Dievam bija jānodibina sava valstība (Dan. 2:44-45). Daniels pats noteica pirmās trīs valstis. (1) Pirmā valsts (zelta galva) ir ķēniņa Nebukadnēcara Bābele (Dan. 1:1; 2:36-38). (2) Otrā valsts no sudraba (Dan. 2:32,39) ir noteikta Dan. 5:25-30 kā mēdiešu-persiešu impērija. (3) Trešā valsts no vara (Dan. 2:32,39) ir pravietota Dan. 8:1-21 (skat. sevišķi 8:20-21) kā grieķu impērija. Vēstures grāmatas apstiprina šo valstu vēsturisko secību.


Taču kā ir ar ceturto valsti? Tās apraksts Dan. 2:40-43 ir pilnīgi saskaņā ar to, ko vēsture saka par nākamo pasaules impēriju pēc iepriekš minētajām. Tā ir Romas impērija. “Šo ķēniņu laikā” Dievs apsolīja nodibināt savu valstību virs šīs zemes (Dan. 2:44-45).

Tātad dienu beigās, Romas impērijas laikā, draudzei bija jāsākas Jeruzālemē. Dievs draudzi uzskata par tik svarīgu, ka Viņš to pravietoja jau gadsimtus iepriekš.

C. DRAUDZE SAGATAVOTA KRISTUS DIENĀS.

Jā, tieši Romas impērijas laikā Dievs sūtīja savu vienpiedzimušo Dēlu Jēzu Kristu (Lūk. 2:1-2; 3:1). Vai Jēzus apstiprināja praviešu teikto, ka draudze (Dieva valstība) tiks nodibināta šajā laikā?

Vispirms ievērojiet, ka Jānis Kristītājs, Kristus priekštecis, nāca sludinādams, ka “debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi” (Mat. 3:2). Vēlāk Jēzus līdzīgi sludināja, piebilstot: “Laiks ir piepildīts....” (Mar. 1:15). Jēzus arī pavēlēja saviem apustuļiem sludināt un teikt, ka “Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi” (Mat. 10:7). Jēzus viņiem apsolīja, ka cels savu draudzi vai valstību (Mat. 16:13-20). Skaidrs, ka Jānis un Jēzus ticēja, ka Dieva valstības laiks bija atnācis.

Bībele vēlāk izskaidro, ka “Kristus mīlēja savu draudzi, pats nododoties tās labā” (Ef. 5:25), “ko Viņš pats ar savām asinīm ieguvis par īpašumu” (Ap. d. 20:28). Iedomājieties! Draudze ir tik vērta un svarīga, ka Dievs sūtīja savu vienīgo Dēlu, lai to nodibinātu, un Kristus izlēja savas dzīvības asinis, lai to atpirktu.

Tomēr pēc Jēzus nāves cilvēki vēl gaidīja Dieva valstību (Lūk 23:51). Kad tad draudze tika nodibināta? Mēs esam redzējuši, ka Vecā Derība un Jēzus Kristus pravietoja, ka Dieva valstība vai draudze būs nodibināta (1) Jeruzālemē, (2) dienu beigās un (3) Romas impērijas laikā. Pie tam, Jēzus arī pēc savas augšāmcelšanās pavēlēja apustuļiem palikt Jeruzālemē, līdz kamēr viņi tiks apģērbti ar spēku no augšienes, Svētajam Garam nākot pār tiem (Lūk. 24:47-49; Ap. d. 1:1-8). Vai šie pareģojumi piepildījās?

D. DRAUDZE IEVESTA AR KRISTIEŠU (JAUNĀS DERĪBAS) LAIKMETU.

Kristus draudze tika nodibināta Jeruzālemē, jūdu Vasaras svētku dienā, apmēram m.ē. 30 g. Apustuļi gaidīja Jeruzālemē Jēzus apsolīto (Ap. d. 1:12). Jūdu Vasaras svētku dienā, apmēram 50 dienas pēc Jēzus augšāmcelšanās, Dievs brīnumainā veidā piepildīja visus pravietojumus par draudzes nodibināšanu. Tajā dienā Dievs piepildīja apustuļus ar Svēto Garu (Ap. d. 1:26-2:4) un parādīja brīnumainu spēku (Ap. d. 2:1-11). Dieva vārds atskanēja no Jeruzālemes, Pēterim sludinot, ka pēdējās dienas ir atnākušas (Ap. d. 2:16-17). Viņš arī izskaidroja, ka Jēzus augšāmcelšanās, uzbraukšana debesīs un paaugstināšana pie Dieva labās rokas piepildīja pravietojumus, kas mācīja, ka Kristus valdīs no Dāvida goda krēsla (Ap. d. 2:29-36). Daudz jūdu ticēja, atgriezās no saviem grēkiem un ar sekojošo kristību iegāja draudzē – Dieva valstībā! (Ap. d. 2:37-47)

Vēlāk šī Vasaras svētku diena tika uzskatīta par sākumu (Ap. d. 11:15), un draudze tika uzskatīta par nodibinātu (Ap. d. 5:11; 8:1). Apustuļi raksturoja draudzi kā Dieva valstību, aprakstot draudzes locekļus (kristiešus) kā izrautus “no tumsības varas” un pārceltus Dieva “mīļā Dēla valstībā” (Kol. 1:13), jau kā dalībniekus valstībā (Atkl. 1:9) un nosēdinātus ar Kristu debesu vietās (Ef. 2:6). Viņi mācīja, ka Jēzus valda pie Dieva labās rokas (Ebr. 1:3,13; 1. Kor. 15:22-26) pār draudzi (Ef. 1:19-23). Tā piepildījās Dieva plāns nodibināt draudzi. Kā redzam, Dievam draudze ir ļoti svarīga. Viņš to plānoja, apsolīja, pravietoja, sagatavoja un nodibināja. Draudze pastāv savā darbībā, pildot Dieva gribu. Taču atnāks diena, kad draudze būs perfekta (Ef. 5:25-27; 2. Pēt. 1:11). Ja Dievam tik ļoti rūp draudze, ka Viņš darīja visu šo iepriekš minēto, vai cilvēkam nevajadzētu cienīt Dieva draudzi kā kaut ko īpaši svarīgu?

DRAUDZES (DIEVA VALSTĪBAS) NODIBINĀŠANA. 

areģojums.

Kur? Kad? Kā?

Piepildījums.

Jes. 2:3;

Mih. 4:2

Jeruzālemē

Lūk. 24:47; Ap. d. 1:2,12; 2:1-47

Jes. 2:2

Mih. 4:2

Dienu beigās (pēdējās dienās)

Ap. d. 2:16-17

Dan. 2:44-45

Romas impērijas laikā

Jāņa 19:15;

Ap. d. 2:41,47

Lūk. 24:49;

Ap. d. 1:8

Ar spēku

Ap. d. 2:1-47

Ap. d. 1:5,8

Ar Svēto Garu

Ap. d. 2:1-1

 
 II. KAS ĪSTENĪBĀ IR DRAUDZE?
Jau iepazinušies ar Bībeles teikto par Dieva plānu nodibināt draudzi, tagad sīkāk atklāsim to, kas īstenībā ir draudze. Mēs jau redzējām, ka draudze ir tie cilvēki, kas ir saukti ārā no grēcīgās pasaules pie Dieva, lai panāktu Dieva mūžīgo nodomu Kristū. Bībele runā par šo draudzi kā par miesu (pareizs tulkojums no grieķu valodas būtu “ķermenis”), ģimeni, valstību, namu (templi), svētu tautu, līgavu un ganāmpulku. Iepazīstot šos salīdzinājumus, mēs atklāsim draudzes būtību, un kā tā panāk Dieva mūžīgo nodomu Kristū.


A. DRAUDZE IR KRISTUS MIESA (ĶERMENIS).
Bībele draudzi sauc par Kristus miesu (Ef. 1:22-23) un saka, ka Kristus ir “savas miesas Pestītājs” (Ef. 5:23). Atbilstoši tam Pāvils negribēja, lai kristieši (draudze) Tesalonikā nodotos “skumjām kā tie [gr. val. → pārējie, kontekstā → nekristieši], kam nav cerības” (1. Tes. 4:13). Tātad draudze, Kristus miesa, ir pestīto cilvēku kopums.
 

Kļūstot par kristieti, Dievs cilvēku pievieno Kristus miesai – draudzei – baznīcai (Ap. d. 2:47; 1. Kor. 12:13). Tātad, noteikumi, lai kļūtu par kristieti un noteikumi, lai ieietu Kristus draudzē, ir vienādi. Tie ir izskaidroti 5. stundā – “Ieiešana Kristū.”

Dieva vārds arī māca, ka Jēzus Kristus ir noārdījis starpsienu, ienaidu, kas šķīra jūdus un nejūdus, “atceldams pats savā miesā [Mozus – Vecās derības] bauslību ar viņas daudzajiem priekšrakstiem, lai savā personā abus pārradītu par vienu jaunu cilvēku un nodibinātu mieru, lai, nonāvējot ienaidu pie krusta, salīdzinātu vienā miesā ir vienus, ir otrus ar Dievu” (Ef. 2:14-16). Tātad Kristus miesā, draudzē, izglābtie cilvēki no visām tautām un zemēm kopā bauda garīgo svētību no Dieva (Ef. 3:4-6; 1:3).

Taču kādēļ draudze tiek saukta par Kristus miesu? Īstenībā pareizais tulkojums nebūtu “miesa”, bet “ķermenis”, jo grieķu valodas vārds attiecīgajos Bībeles tekstos ir “σωμα” – “sōma” – “ķermenis”, nevis “σαρξ” – “sārks” – “miesa”. Kristus draudze ir Kristus ķermenis. Tomēr ņemot vērā to, ka Bībeles latviešu valodas tulkojumā ir lietots vārds “miesa”, nevis “ķermenis”, lai runātu par draudzi, un ņemot vērā, cik iesakņojies tas ir ticīgo kultūrā Latvijā, neklātienes Bībeles kurss Lai top gaisma! arī turpmāk lietos vārdu “miesa” tādā kontekstā, taču tikai ar šajā rindkopā minēto nozīmi. Līdzīgi šis kurss lieto vārdu “kristīt”, tikai ar nozīmi – “iegremdēt”.

Bet kādēļ draudze tiek saukta par Kristus miesu? Rubel Shelly un Randall J. Harris to teicami izskaidro savā grāmatā: The Second Incarnation. Ef. 1:22-23 ir rakstīts:

Un visu Viņš [Dievs] ir nolicis zem Viņa [Kristus] kājām, bet Viņu pašu visās lietās iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, [Viņa] pilnība, kas visu visur piepilda. 

Kā draudze var būt Kristus pilnība, kā šeit rakstīts? Vai Kristum kaut kas trūkst savā personā, ko tikai draudze var Viņam iedot? Protams, ka nē! (Kol. 1:19; 2:9) Kā tad draudze var būt Kristus pilnība? Draudze ir Kristus pilnība, nevis Kristus personā, bet Viņa darbībā šajā pasaulē.

Lūk, Vecajā Derībā Dieva godība mājoja svētnīcā un tad vēlāk templī(ļos) Jeruzālemē. Tomēr ar to nepietika. “Vārds [Kristus] tapa miesa un mājoja” cilvēku vidū (Jāņa 1:14). Taču, to darot, Kristus “sevi iztukšoja” (Fil. 2:5-7), varētu teikt “sevi brīvprātīgi ierobežoja”. Piemēram, tad, kad Jēzus atradās Nācaretē, Viņš neatradās Jeruzālemē vai kādā citā pilsētā. 

Taču beigās Jēzus uzbrauca debesīs. Vai tad tagad atkal esam sākuma punktā saistībā ar Dieva mājošanu mūsu vidū? Nē! Līdzīgi kā tad, kad Jēzus Kristus fiziski mājoja starp cilvēkiem, tagad Viņš ir izvēlējies noteiktā veidā mājot pasaulē, t.i. caur kristiešiem, kuriem visiem ir Dieva Gars – Kristus Gars (Rom. 8:9). Visur tur, kur ir kristieši, ir arī Kristus, tik lielā mērā, cik kristieši to paši atļauj. Kristus dzīvo un darbojas pasaulē caur kristiešiem. Tādā veidā draudze ir Kristus miesa – Kristus pilnība. Draudze turpina Kristus dzīvi šajā pasaulē! [4]

Kas ir kristietis? Kristietis turpina Kristus dzīvi šajā pasaulē. Taču kristietis ir ne tikai savienots ar miesas galvu – Kristu, bet arī ar visiem pārējiem Kristus miesā (Kol. 2:19). Kristietis turpina Kristus dzīvi kopā ar citiem kristiešiem. Katrs kristietis ir viens no daudziem locekļiem Kristus miesā – ķermenī (1. Kor. 12:27). Katram kristietim ir savi talanti – dāvanas – viņam vai viņai piešķirtajā žēlastībā (Rom. 12:6). Katram kristietim ir arī savs uzdevums vai funkcija Kristus miesā (Rom. 12:4). Tātad miesa darbojas kā vajag tad, kad katrs loceklis pilda savu funkciju ar savām Dieva dotajām, spējām. (Skat. Rom. 12:4-8 un 1. Kor. 12:12-27.) Miesa ir domāta, lai tā augtu Dieva augumā (Kol. 2:19).

  1. DRAUDZE IR DIEVA ĢIMENE.

Draudze ir aicināta Kristus sadraudzībā (1. Kor. 1:9). Draudze piedzīvo un bauda šo sadraudzību kā Dieva ģimene. Dievs ir Tēvs (Mat. 23:9). Kristus ir pirmdzimušais Dēls daudzu brāļu starpā (Rom. 8:29). Visi kristieši ir Dieva bērni (Rom. 8:14-17) caur īsto ticību, ieskaitot kristību, kā rakstīts Gal. 3:26-27:

Jūs jau visi ticēdami uz Jēzu Kristu esat Dieva bērni. Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristū, esat tērpušies Kristū.
Kā Dieva ģimene kristieši brīvi lūdz Dievu kā savu Tēvu (Mat. 6:5-13) un mīl viens otru kā māsas un brāļus (1. Jāņa 4:20-5:2). Kristieši bauda viens otra klātbūtni un rūpējas par viens otra fiziskajām vajadzībām (Ap. d. 2:44-47; Jēk. 2:15-17). Kristieši arī nes viens otra garīgās nastas, pamācot nekārtīgos, iedrošinot bailīgos, palīdzot vājajiem un atgriežot tos, kas ir nomaldījušies no patiesības (Gal. 6:1-2; 1. Tes. 5:14; Jēk. 5:16-20). Tāda ir Dieva ģimene.

C. DRAUDZE IR DIEVA VALSTĪBA.

Kā mēs jau redzējām, draudze ir Dieva vai Kristus valstība (Kol. 1:13). Kristus valstība, kaut arī viņa eksistē šajā pasaulē, nav “no šīs pasaules”, bet ir garīga (Jāņa 18:36; Lūk. 17:21) un sastāv no izglābtiem cilvēkiem “no visām ciltīm, valodām, tautām un tautībām” (Atkl. 5:9-10). Cilvēks šajā valstībā ieiet tāpat kā draudzē, atdzimstot ūdenī un Garā (Jāņa 3:5).

Ja Jēzus ir ķēniņš (1. Tim. 1:16-17; Atkl. 17:14), tad kristiešiem kā kalpiem Viņa valstībā ir jāatļauj Kristum vadīt viņu dzīves (Mat. 6:33). Kristieši kalpo Kristum, kalpojot citiem cilvēkiem. Tātad katram kristietim ir jābūt labam pilsonim vai iedzīvotājam savā valstī, esot paklausīgam civilajai varai (Rom. 13:1-7), izņemot, ja to darot, kristietis grēkotu (Ap. d. 4:17-20). Draudzei kopīgi un individuāli ir jāpalīdz tiem, kuriem tas ir nepieciešams (Mat. 25:35-40) un jādara labu visiem cilvēkiem (Gal. 6:10). Draudzei arī jādara par mācekļiem visas tautas, sludinot tām pestīšanas evaņģēliju (Ap. d. 14:21; Rom. 1:9,16-17), “tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā”, un “tās mācīdami turēt visu,” ko Kristus saviem mācekļiem ir pavēlējis (Mat. 28:18-20; Ap. d. 8:1,4). Dievs ir ieplānojis tā, lai draudze kā kalpošanas valstība būtu par svētību visai pasaulei (Mat. 5:14-16).

Taču Bībele arī runā par kristiešu valdīšanu: 2. Tim. 2:12; Rom. 5:17; Atkl. 2:26-28; 3:21; 1. Kor. 6:2-3 u.c. Varam saprast, ka tā ir jau sākusies: Rom. 8:17; 1. Kor. 3:21-23; 4:8; 1. Tim. 2:1-4; Atkl. 8:3-5 un arī jau minētais Rom. 5:17 [5].

D. DRAUDZE IR DIEVA NAMS (TEMPLIS).

Draudze tiek saukta par Dieva namu vai templi (Ef. 2:19-22). Vecās derības laikā templis bija fizisks nams Jeruzālemē, kur izraēlieši un citi pielūdza Dievu. Taču Dievs nodibināja baznīcu (draudzi), ne jau tādēļ, lai tas būtu nams, uzbūvēts no ķieģeļiem vai akmeņiem (kā to ļoti daudzi šodien domā par baznīcu), bet lai tas būtu garīgs nams, kas sastāv no cilvēkiem – dzīviem akmeņiem (1. Pēt. 2:5; Ap. d. 5:11; 14:27). Dieva Gars mājo šajā templī, mājojot arī katrā kristietī individuāli (1. Kor. 3:16; 6:19). Cilvēki tagad var pielūgt Dievu ne tikai Jeruzālemē, bet visur “garā un patiesībā” (Jāņa 4:20-24). Kā Dieva templis, visi kristieši ir priesteri, lai nestu garīgus, Dievam patīkamus upurus caur Jēzu Kristu (1. Pēt. 2:5,9; Atkl. 1:6). Katrs kristietis var bez bailēm pieiet pie Dieva žēlastības troņa caur Jēzu Kristu, kas ir vienīgais augstais priesteris (Ebr. 4:15-16; 1. Tim. 2:5).

E. DRAUDZE IR DIEVA SVĒTA TAUTA.
Draudze ir svēta tauta (1. Pēt. 2:9). Tāpēc, ka Dievs ir svēts, Viņa bērniem arī ir jābūt svētiem (1. Pēt. 1:15-16), t.i. atdalītiem no grēka. Ieejot Kristū, cilvēks kļūst svēts caur Kristus asinīm, jo tā Dievs vairs neskaita viņa grēkus (2. Kor. 5:19). Tad cilvēks, ejot pa svētīšanas ceļu, aug savā pesoniskajā svētumā (1. Tes. 4:1-12), kaut arī nav pilnīgi bezgrēcīgs (1. Jāņa 1:5-10). Tātad kristieši ir saukti par svētajiem (Rom. 1:7; 1. Kor. 1:2, Ef. 4:11-13, u.c.), balstoties uz Kristus asinīm, nevis uz viņu pašu personisko svētumu. Tomēr kristiešiem, kuriem ir piederība (vai pilsonība) debesīs (Fil. 3:20), ir jādzīvo svēta dzīve, kas atšķiras no pasaulīgā dzīves veida. Kristiešiem jāatsakās no grēkiem (1. Kor. 6:9-10; Gal. 5:19-21; Ef. 5:3-5,11,18). Kristieši, kuri dzīvo grēkos un neatgriežas no tiem, ir jāizslēdz no draudzes (1. Kor. 5:1-13; Mat. 18:15-17; 2. Tes. 3:14). Dievs grib, lai draudze šķīstītos no visiem miesas un gara traipiem, tapdama arvien vairāk svēta Dieva bijībā (2. Kor. 7:1), lai tā būtu nevainojama un nepeļama sabojātas un samaitātas paaudzes vidū, lai kristieši mirdzētu kā spīdekļi pasaulē (Fil. 2:15).

F. DRAUDZE IR KRISTUS LĪGAVA.
Dieva vārds arī runā par draudzi kā par Kristus līgavu (Atkl. 21:2; 22:17). Draudze gaida Kristus otro atnākšanu (Tit. 2:13), kā līgava gaida līgavaini kāzu dienā (Atkl. 19:7-9; skat. arī Mat. 25:1-13). Draudze, Kristus līgava, šķīstās no miesas un gara traipiem (2. Kor. 7:1), lai tiktu pievesta Kristum kā šķīsta jaunava (2. Kor. 11:2; Atkl. 19:8). Tomēr Kristus līgava ir apģērbta baltās drēbēs (Atkl. 7:9) tāpēc, ka tās ir mazgātas un balinātas Kristus asinīs (Atkl. 7:14).

Taču metafora paliek metafora. Bībele arī māca, ka tāpat kā vīrs un sieva ir viena miesa, tā tas ir arī ar Kristu un draudzi (Ef. 5:28-32; skat. arī Rom. 7:4).

G. DRAUDZE IR DIEVA GANĀMPULKS.
Sekojošo pantu var attiecināt uz cilvēkiem, kuri kļūst par kristiešiem:

Jo jūs maldījāties kā avis, bet tagad jūs esat atgriezti pie sava dvēseļu gana un sarga. – 1. Pēt. 2:25
Patiešām, sakarā ar garīgām lietām cilvēki ir kā negudras avis, kurām vajadzīgs dvēseļu gans un sargs, jo pasaulē ir daudz maldu ceļu, un cilvēki viegli novirzās no pareizā. Būdamas avis un (cerams) nevis āži (Mat. 25:31-46), kristieši kā draudze tiek saukti par ganāmpulku (Jāņa 10:16; Lūk. 12:32).

Draudzei šodien, tāpat kā pirmajā gadsimtā, Dievs ir sagādājis kristiešus, kuri gana un ir nomodā par citu kristiešu dvēselēm (Jāņa 21:15-17; Ap. d. 14:23; 20:28-29; 1. Pēt. 5:1-3; Ebr. 13:17). Protams, katram kristietim vajadzētu rūpēt savu brāļu un māsu liktenis (2. Kor. 11:28).

Tomēr galvenais kristiešu dvēseļu gans un sargs ir Jēzus Kristus. Jēzus ir “labais gans”, kas atdeva “savu dzīvību par savām avīm” (Jāņa 10:11), lai avīm “būtu dzīvība un būtu tās papilnam” (Jāņa 10:10). Kristū avis atrod ganības (Jāņa 10:9). 

III. KOPSAVILKUMS.
Dieva nodoms un plāns nodibināt draudzi patiešām ir brīnišķīgs. Viņš savu valstību plānoja no laiku laikiem, apsolīja un pravietoja. Tad Dievs sūtīja savu Dēlu, lai Jēzus draudzi atpirktu ar savām asinīm un sūtīja Svēto Garu, caur kura spēku un vadību apustuļi un citi kristieši nodibināja un izplatīja draudzi pasaulē.

Taču Dieva mērķis, nodibinot draudzi, vēl vairāk izceļ draudzes unikālo svarīgumu. Draudzē visi izglābtie cilvēki ir apvienoti, lai panāktu Dieva mūžīgo nodomu Kristū (Ef. 3:8-11), t.i. lai cilvēki pielūgtu un dzīvotu svētu dzīvi Dievam par godu, baudītu pestīšanas, sadraudzības un kalpošanas svētību, un sludinātu evaņģēliju (labo vēsti) par Jēzu Kristu arī pārējiem šajā tumšajā pasaulē. Draudze, Kristus miesa, turpina Kristus dzīvi šajā pasaulē [6].

Dieva lieliskais plāns un izcilais mērķis, nodibinot draudzi, patiešām padara to par vissvarīgāko iestādījumu virs zemes. Tātad draudze ir uzmanības cienīga.

Bet Viņam, kas spēj darīt daudz bagātīgi vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam saskaņā ar to spēku, kas darbojas mūsos, Viņam lai ir gods draudzē un Kristū Jēzū uz audžu audzēm mūžu mūžos. Āmen. - Ef. 3:20-21.

Izmantotā literatūra. 

  1. Archibald Thomas Robertson, Word Pictures in the New Testament, Baker Book House, Grand Rapids, Michigan, 1931.
  2. Frank Charles Thompson, The Thompson Chain-Reference Bible, B. B. Kirkbride Bible Company, Inc., Indianapolis, Indiana, 1993.
  3. Homer Hailey, A Commentary on Isaiah, Religious Supply, Inc., 1992.
  4. Jim McGuiggan, The Book of Daniel, Montex Publishing Company, Inc., Lubbock, Texas, 1978.
  5. Jim McGuiggan, The Book of Revelation, Star Bible Publications, Inc., Fort Worth, Texas, 1976.
  6. Rubel Shelly and Randall J. Harris, The Second Incarnation, Howard Publishing Company, West Monroe, Louisiana, 1992.


Atsauces.

  1. Rubel Shelly.
  2. Homer Hailey, A Commentary on Isaiah, Religious Supply, Inc., 1992, pp. 45-46, kas citējis: Franz Delitzsch, Biblical Commentary on the Prophecies of Isaiah, Eerdmans, Grand Rapids, 1950.
  3. Jim McGuiggan, The Book of Daniel, Montex Publishing Company, Inc., Lubbock, Texas, 1978, pp. 45-46.
  4. Rubel Shelly and Randall J. Harris, The Second Incarnation, Howard Publishing Company, West Monroe, Louisiana, 1992, pp. 54-55.
  5. Jim McGuiggan, The Book of Revelation, Star Bible Publications, Inc., Fort Worth, Texas, 1976, pp. 56-57.
  6. Skat. [4]. 


© Teds Stjuarts (ar redaktora Teda Stjuarta laipnu atļauju izmantots neklātienes Bībeles kursa materiāls: Ko Bībele saka, 6. stunda: “Draudzes nodibināšana” (Ted Stewart’s (editor) What the Bible Says, Lesson IV: “The Establishment of the Church”)) un Viktors Barviks, 1997. Šīs stundas pavairošana ir atļauta, ja tā tiek pavairota visā pilnībā. Materiāla pārdošana vai izmantošana ar cita autora vārdu ir aizliegta.