Ieiešana Kristū

5a. STUNDA: IEIEŠANA KRISTŪ.Iepriekšējā stundā mēs redzējām, ka grēka dzelme atšķir cilvēku no Dieva, un arī, ka Dievs piedāvā cilvēkam pestīšanas dāvanu, kas ir vairāk vērta nekā visa pasaules bagātība, slava un izpriecas. 

Taču, ja pestīšana ir Dieva dāvana, un Jēzus ir visas pasaules grēku izpircējs (1. Jāņa 2:2), un Dievs grib, lai visi cilvēki tiek izglābti (1. Tim. 2:4), vai tad visi cilvēki netiks izglābti? Nē. Jēzus atbild: “Ne ikkatrs, kas uz mani saka: Kungs! Kungs! ieies debesu valstībā, bet tas, kas dara mana debesu Tēva prātu” (Mat. 7:21). Kaut arī Dievs grib glābt visus, pestīšana neatnāk automātiski visiem, vienalga kā viņi dzīvo. Jāņa 8:12 Jēzus teica: “Es esmu pasaules gaisma; kas seko man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.” Tātad pestīšanas noteikums ir sekot Jēzum, tā kā Jēzus teica cilvēkiem: “Seko man!”.
Šajā stundā mēs redzēsim, kas ir nepieciešams šīs sekošanas pareizai uzsākšanai. To var arī formulēt kā jautājumu – Kā lai mēs saņemam Dieva pestīšanas dāvanu? Vai – Kā kļūt par kristieti?

I. CILVĒKA NODOŠANĀS DIEVAM.
A. TICĪBA.
Protams, pirms cilvēks var atnākt pie Dieva, viņam ir jādzird (vai jālasa) Dieva vārds un tam jātic. Jāņa 5:24 Jēzus teica: “Patiesi, patiesi, es jums saku: Kas manus vārdus dzird un tic tam, kas mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā.” Pāvils raksta Rom. 3:21-23:

Bet tagad neatkarīgi no bauslības atklājusies Dieva taisnība, ko jau apliecina bauslība un pravieši. Šī Dieva taisnība dota ticībā uz Jēzu Kristu visiem, kas tic. Jo tur nav nekādas starpības; jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.
Bet ko nozīmē ticēt Dievam un Kristum? Jēk. 2:19 ir rakstīts: “Tu tici, ka ir viens Dievs, tu dari labi; arī ļaunie gari tic un dreb” (skat. arī Mat. 8:28-29). Tātad kaut arī tas ir svarīgi, nepietiek ar to, ka mēs intelektuāli atzīstam Bībeles teikto par Dievu. Bet ko tad nozīmē ticēt Dievam?

Gal. 5:6 norāda, ka īstā ticība darbojas mīlestībā. Ticīgs cilvēks mīlēs Dievu un tos, kas ir radīti Viņa līdzībā.

Turklāt visā Bībelē ticībā Dievam ietilpst paļāvība Dievam. Piemēram, Dan. 6:23 ir rakstīts: “Tad ķēniņš kļuva ļoti priecīgs un pavēlēja Daniēlu uzvilkt no lauvu bedres. Izrādījās, ka viņam [Daniēlam] nebija ne mazākā ievainojuma, jo viņš bija pilnīgi uzticējies savam Dievam.” (Lasītājam būtu jāņem vērā, ka Bībele arī saka: “Dievu savu Kungu tev nebūs kārdināt” (Mat. 4:7; skat. arī 5. Moz. 6:16).)

Īstajā ticībā ietilpst arī paklausība Dievam. Jāņa 3:36 ir rakstīts: “Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība. Bet, kas Dēlam neklausa, tas dzīvības neredzēs, bet Dieva dusmība paliek uz viņa.” Šajā pantā cilvēkam ir jāizvēlas iet pa vienu no diviem atzarojumiem savā dzīvē. Viens ceļš ir ticības ceļš, bet otrs – neticības ceļš – ticība pretstatā neticībai. Taču, lai runātu par neticību, šeit ir lietots vārds “neklausa”. Bet ja nepaklausība ir neticība, tad kas pieder pie ticības? Paklausība! Jēk. 2:17 ir rakstīts: “Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā ir pati par sevi nedzīva.” Un atkal Mat. 7:21: “Ne ikkatrs, kas uz mani saka: Kungs! Kungs! ieies debesu valstībā, bet tas, kas dara mana debesu Tēva prātu.”

B. ATGRIEŠANĀS NO GRĒKIEM.
Dievs vēlas, lai cilvēks atgriežas no saviem grēkiem. Tātad atgriešanās no grēkiem arī ietilpst ticībā. Kristus uzdeva apustuļiem Kristus vārdā “sludināt atgriešanos visām tautām, iesākot no Jeruzālemes, lai tās saņemtu grēku piedošanu” (Lūk. 24:47). Jēzus apustuļi arī mācīja, ka cilvēkam ir jāatgriežas no saviem grēkiem, pirms tas var saņemt grēku piedošanu (Ap. d. 2:38; 3:19). Jēzus pats teica: “... ja jūs grēkus nenožēlosit, tad jūs visi tāpat iesit bojā” (Lūk. 13:3). Taču Dievs negrib, “ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās” (2. Pēt. 3:9). Tādēļ Dievs pasludina visiem cilvēkiem visur atgriezties no grēkiem (Ap. d. 17:30). Bet ko nozīmē “atgriezties no grēkiem”?

Vārds “atgriešanās” [no grēkiem] ir radies no grieķu vārda “μετανοια” un nozīmē “pārdomāšanu” vai “domāšanas pārmaiņu” [attiecībā pret grēku]. Tas nenozīmē tikai paviršu grēku nožēlošanu. Jūda “nožēloja to”, ka nodeva Jēzu, bet aizgāja un pakārās, nevis atgriezās no šī grēka (Mat. 27:1-5). Taču skumjas, kas ir pēc Dieva prāta, dod atgriešanos uz pestīšanu (2. Kor. 7:9-10). Tātad, kādas pārmaiņas ietilpina atgriešanās [no grēka]?

Atgriežoties cilvēks maina savu attieksmi pret savu bijušo, grēcīgo dzīvi, izlemjot dzīvot Kristum nākotnē (Ap. d. 26:20). Runājot par negatīvo, cilvēks atgriežas, nolemjot neturpināt savu grēcīgo dzīves veidu, kā to darīja Ninivieši “Jonam sludinot” (Mat. 12:41; Jonas 3:8-10). Tas, kas ir zadzis, atgriežas, nolemjot vairs nezagt un atdot to, ko viņš ir zadzis. Tas, kas ir piedalījies netiklībā, atgriežas, nolemjot vairs nepiedalīties netiklībā (2. Kor. 12:21). Runājot par pozitīvo, cilvēks atgriežas, nākot pie Kristus un izlemjot pildīt Kristus prātu, pieņemot kristiešu pienākumu, vienalga, kas tas varētu būt (Mat. 21:28-31). Atgriešanās tātad ir lēmums vai apņemšanās atstāt grēku un sekot Kristum vienalga, kur tas būtu. Atgriežoties cilvēks nodod sevi Kristum bez noteikumiem. Tā izpaužas īsta ticība. 

Atgriešanās augļi. Atgriešanās nes pienācīgus augļus (Mat. 3:8) un izraisa darbus, kas ir tās cienīgi (Ap. d. 26:20), padarot cilvēku par labāku cilvēku: labāku strādnieku vai darba devēju (Ef. 6:5-9), labāku tēvu vai māti (Ef. 6:4), labāku vīru vai sievu (Ef. 5:22-33), labāku dēlu vai meitu (Ef. 6:1-3), labāku tuvāko (Lūk. 10:30-37), labāku valsts pilsoni (Rom. 13:1-7), utt. Atgriešanās ir izmaiņas domāšanā, kuru rezultāts ir izmainīta dzīve. 

C. JĒZUM IR JĀBŪT KUNGAM.
Atgriešanās no grēkiem ir saskaņā ar to, ka Dievs prasa, lai mēs darām Jēzu par Kungu mūsu dzīvē. Pāvils raksta kristiešiem Romā:

Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts. Jo ar sirdi [cilvēks] tic uz [iemantojot] taisnību un ar muti [cilvēks] liecina uz [iemantojot] pestīšanu, jo raksti saka: neviens, kas uz Viņu paļaujas, nepaliks kaunā. – Rom. 10:9-11. Kristietim ir vienmēr jābūt gatavam citu cilvēku priekšā apliecināt Jēzu par Kungu ar savu muti, un neaizliegt Viņu. Daudziem pirmajā gadsimtā tas maksāja ļoti daudz, pat viņu dzīvību, ka viņi apliecināja Jēzu. Citi, kuri ticēja Jēzum, neapliecināja Viņu publiski, jo baidījās no vajāšanas (Jāņa 12:42-43; 9:20-23). Arī mūsu dienās ir valstis, kurās cilvēki cieš sociālu un finansiālu zaudējumu un dažreiz pat miesas bojājumus, apliecinot Jēzu. Tomēr cilvēks nevar nodot sevi Dievam, būdams slepens māceklis, kā Mat. 10:32-33 skaidri norāda: “Tad nu ikvienu, kas mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī es apliecināšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. Bet kas mani aizliegs cilvēku priekšā, to arī es aizliegšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs.”

Taču Rom. 10:9-11 nerunā tikai par mutisko apliecināšanu, jo tas vien neizglābs (Mat. 7:21). Galvenā doma Rom. 10:9-11 kontekstā ir, ka mums (kā jūdiem pirmajā gadsimtā) nav cerību nopelnīt pestīšanu ar savu pašu godīgumu, “jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības” (Rom. 3:23), bet, lai iegūtu pestīšanu, mums ir vienkārši jāpaļaujas uz Jēzu Kristu kā Kungu, kurš ir izcīnījis pestīšanu mūsu vietā. Ir runa par divām sirdīm. Viena grēcinieka sirds cenšas celt savu taisnību, neatzīstot savu vajadzību pēc pestītāja, it kā Kristus nebūtu atnācis, nomiris un augšāmcēlies (Rom. 10:3). Gala rezultāts šai personai ir posts. Bet otra grēcinieka sirds atzīst savu vajadzību pēc pestītāja un kalpo Kungam Jēzum, pieņemot to taisnību, ko Dievs piešķir grēciniekam caur ticību uz Kristu (Rom. 3:21-23). Runa ir par to, kādai jābūt mūsu sirdij, lai mums varētu atnākt Dieva piedāvātā pestīšana. [1] Tomēr tieši tas brīdis un veids, kad un kā cilvēks ieiet pestīšanā (tiek garīgi atjaunots, piedzimst no augšienes, utt.) ir redzams jau agrāk Romiešu vēstulē 6:1-7, kur mēs ielūkosimies mazliet vēlāk šajā stundā.
Lai padarītu Jēzu par Kungu, cilvēkam ir jānododas Kristum bez noteikumiem. Šajā ziņā Pāvils mums ir labs piemērs. Ielūkosimies, kā viņš sevi atklāj Fil. 3:7-8:

Bet kas man bija ieguvums, to es Kristus dēļ esmu uzskatījis par zaudējumu. Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas visai augsto cildenumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu... .
Pāvilam vissvarīgākais bija Kunga Kristus Jēzus atziņa, un tādēļ arī Kristus bija pirmā vietā Pāvila dzīvē. Pāvils bija darījis Jēzu par kungu. Arī mums, ja mēs gribam pestītāju, ir jādara Jēzus par kungu savā dzīvē. Cilvēkam nebūs pestītājs, ja Pestītājs nebūs kungs.

Taču ir kavēkļi, lai Jēzus Kristus būtu kungs mūsu dzīvē. Piemēram, mēs paši varam būt par kavēkļiem. Jēzus teica Lūk 9:23-25:

Ja kāds grib man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustu un staigā man pakaļ. Jo, kas savu dzīvību gribēs izglābt, tam tā zudīs, bet, kas savu dzīvību manis dēļ zaudēs, tas to izglābs. Jo ko tas cilvēkam līdz, ka viņš iemanto visu pasauli un pats sevi pazaudē un samaitā?
Krusts nonāvē. Cilvēks, kas “ņem uz sevi savu krustu”, nonāvē savas vēlēšanās tad, kad tās ir pret to, ko Jēzus grib, lai šis cilvēks varētu staigāt Jēzus pēdās. Cilvēka un Kristus griba ne vienmēr būs pretstatā. Šajā pasaulē Dievs mums ir iedevis ļoti daudz, ko baudīt pareizā veidā. Taču bieži cilvēka miesīgā daba grib darīt kaut ko citu, ne to, ko Dievs grib. Tad ir jāizvēlas, darīt savu vai Dieva gribu. Runa ir par mūsu vispārīgo attieksmi, jo arī uzticīgi kristieši ne vienmēr uzreiz dara to, ko Dievs gribētu. Taču cilvēks, kas necenšas pildīt Dieva gribu, nevar teikt, ka Jēzus ir viņa kungs. Dievs zina mūsu sirdi.

Citi cilvēki arī var būt par kavēkļiem. Piemēram, Jēzus teica Mat. 10:34-36:

Nedomājiet, ka es esmu nācis mieru atnest virs zemes; es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu. Es esmu nācis cilvēku savest naidā ar viņa tēvu, un meitu ar viņas māti, un vedeklu ar viņas vīra māti. Un viņa paša māju ļaudis būs cilvēka ienaidnieki.
Vai Jēzus tiešām grib, lai mēs dzīvojam naidā ar citiem cilvēkiem, pat ar ģimenes locekļiem?! Protams, ka ne! Jēzus teica: “... Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu.” Taču Bībele arī saka: “Ja iespējams, cik tas atkarājas no jums, turiet mieru ar visiem cilvēkiem” (Rom. 12:18). Daudzreiz, vienalga cik ļoti kristietis cenšas, nekristieši negribēs dzīvot mierā ar kristieti. Naids nedrīkst nākt no kristieša puses, bet tas nenozīmē, ka tas nenāks no nekristiešu puses. Piemēram, ir dzirdēts, ka Japānā vecāki ir rīkojuši bēres savam bērnam, it kā tas vairs nepiederētu pie ģimenes, ja tas ir izvēlējies sekot Kristum. Un pasaulē daudz kristiešu ir tikuši nogalināti tikai viņu ticības dēļ. Protams, tā ir galējība, bet katram kristietim ir jābūt gatavam pretestībai no nekristiešu puses, pat no ģimenes locekļiem. Tādos gadījumos kristietis nedrīkst atkāpties no patiesības, t.i., no sekošanas Jēzum, pat “mīļā miera dēļ”!

Turklāt arī manta var būt kavēklis, tā var būt jebkura (pat laba) lieta, ja tā ir kā elks starp mums un Dievu. Iespējams, ka Jēzus ieraudzīja mantas elku (tas tikpat labi varēja būt cits elks) bagāta cilvēka dzīvē Lūk. 18:18-30. Jēzus tam “taisnajam” (:21) teica 22 pantā: “... Vienas lietas tev vēl trūkst: pārdod visu, kas tev pieder, un izdali to starp nabagiem, tad tev būs manta debesīs, un tad nāc man līdz!” Tālāk ir rakstīts: “Bet viņš, to dzirdēdams, ļoti noskuma, jo viņš bija ļoti bagāts” (:23). Jēzus nelika visiem ticīgiem pārdot visu, kas tiem piederēja (Mat. 8:14; 24:17; Marka 14:14; Lūk. 5:29; 10:38; 19:1-10). Kristiešiem var piederēt mājas, mašīnas, utt. Taču Jēzus neatteicās izdarīt radikālu sirds elku operāciju piemērotos gadījumos. Mat. 6:24 var palīdzēt izskaidrot mums Jēzus rīcību ar jau minēto bagāto cilvēku:

Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonam (mantai).
Tomēr naudas un mantas ziedošanai ir jābūt brīvprātīgai (salīdz. Ap. d. 2:44-47 ar 5:4), jo “priecīgu devēju Dievs mīl” (2. Kor. 9:7). Kristietim ir jāapzinās, ka visa viņa manta pieder Dievam un ir tikai viņa [kristieša] pārvaldīšanā, lai to lietotu ar mūžības perspektīvu.

Visu šīs stundas teikto var savilkt kopā sekojošā ilustrācijā, kas attēlo mums trīs kategorijas, kurās var sadalīt visus dzīvos, par sevi atbildēt spējīgos cilvēkus. Apļi simbolizē cilvēka dzīvi. Krēsls simbolizē cilvēka dzīves troni. Un krusts simbolizē Kristu. Pirmais cilvēks, no kreisās, netic Jēzum, nesauc sevi par kristieti, utt. Otrais cilvēks varbūt sauc sevi par kristieti, vai apmeklē dievkalpojumus, vai pat lasa Bībeli. Taču tas nav nokāpis nost no savas dzīves troņa. Trešais cilvēks ne tikai sauc sevi par kristieti, lasa Bībeli, utt., bet ir arī nokāpis nost no savas dzīves troņa, un ir atļāvis Jēzum tur uzkāpt. Kaut arī šis trešais cilvēks tāpat ir grēcinieks un nedzīvo perfektu dzīvi, tomēr tikai šis trešais cilvēks ir gatavs kļūt par kristieti, jo ir vienīgais, kas ir darījis Jēzu par savu kungu. Vēlreiz, cilvēkam nebūs pestītāja, ja pestītājs nebūs kungs. Dievs pazīst mūsu sirdi.

 Protams, cilvēkam visu šo nopietni būtu jāapsver, pirms viņš izlemj sekot Jēzum, kā tas Kungs pats arī ieteica Lūk. 14:28-32. Tomēr nedrīkst aizmirst Dieva vareno žēlastību, kas spēj padarīt kristiešu drēbes pilnīgi baltas (Atkl. 3:5) arī tad, kad kristieši iekrīt dubļos. Dievs tikai prasa mūsu sirdi, lai mēs uzceltos no tiem dubļiem tad, kad tur iekrītam. Ja Viņam būs mūsu sirds, tad pateicīgā dzīve tam sekos.

Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu. – Ef. 2:8-10
Tomēr viss tas, ko mēs esam apskatījuši šajā stundā līdz šim, ir nepieciešams, bet nav pietiekoši, lai saņemtu Dieva pestīšanas dāvanu. Ja cilvēks nedarīs Jēzu par kungu un neatgriezīsies no saviem grēkiem, tad tas arī netiks pestīts. Bet arī tad, kad cilvēks ir sagatavojies pestīšanas saņemšanai, kā tika izskaidrots līdz šim, kaut kam vēl ir jānotiek, pirms cilvēks var ieiet Kristū, kur atrodas grēku piedošana, pestīšana. Dievam kaut kas ir vēl jādara. Dievs sūtīja savu vienpiedzimušo Dēlu, lai Tas dzīvotu morāli perfektu dzīvi, nomirtu mūsu grēku dēļ un tad augšāmceltos, dodot Dieva cilvēkiem līdzīgu cerību, bet Dievam ir vēl jādarbojas, lai uz Kristus krusta pamata atdzīvinātu katru labprātīgu cilvēku no personīgās garīgās nāves. Dieva vārds, protams, izskaidro, kā Dievs to dara.

Taču pirms mēs tajā iedziļinājāmies, ir jāuzdod jautājums: Vai Jums ir labs iemesls, lai pilnīgi nenodotos Kristum, ja vēl neesat to izdarījis? Kādēļ neatvērt savu sirdi Jēzum tieši tagad, lai šīs stundas sekojošais teksts Jums būtu par svētību tuvākajā laikā?!
II. KRISTĪBA - DIEVA DARBS.
Pēc tam, kad cilvēks izlemj nodot savu dzīvi Kristum, kaut kam vēl ir jānotiek, pirms tas var sākt baudīt to, kas ir saistīts ar pestīšanu. Dievam kaut kas ir vēl jādara. Dievam ir jādarbojas kristībā. Tātad cilvēkam ir obligāti jākristās.

Visiem kristiešiem šodien ir kopīga viena kristība (Ef. 4:5). Ja kādam nav šī viena kristība, tad viņš nav kristietis. Šai bībeliskajai kristībai, ko Dievs atzīst, ir trīs raksturīgas pazīmes:
a) pareizais fiziskās izpildīšanas veids;
b) pareizā nozīme (un nepieciešamība pestīšanai);
c) pareizais izpildīšanas laiks.

Dieva vārdā ir skaidri raksturotas un saprotamas visas trīs īstās kristības pazīmes.

A. KRISTĪBAS PAREIZAIS FIZISKAIS IZPILDĪŠANAS VEIDS. 
Sāksim ar kristības pareizo fizisko izpildīšanas veidu. Pirmā gadsimta grieķu valodas darbības vārds “βαπτω” → “baptō” nozīmē iemērkt. Taču, “βαπτιξω” → “baptizō”, no kuras ir cēlies vārds “kristīt”, ir intensīvā forma no “
βαπτω” un nozīmē “pilnīgi iemērkt” vai “iemērkt līdz pazušanai”, tātad: “iegremdēt”.

Līdzīgi lietvārds “kristība” vai “kristīšana” ir tulkojums no ļoti līdzīgiem, ja ne identiskiem, Jaunās Derības grieķu vārdiem “βαπτισμα” → “baptisma” un “βαπτισμος” → “baptismos”. “
βαπτισμα” un “βαπτισμος” abi divi nozīmē “iegremdēšana”. Šo vārdu nozīmē vienmēr ietilpst iegremdēšanas nozīme.

Šīs definīcijas ir saskaņā ar to, ko mēs atrodam Jaunajā Derībā attiecībā uz kristības fizisko izpildīšanu: Mat. 3:13-16; Jāņa 3:23; Ap. d. 8:38-39; Rom. 6:3-5; Kol. 2:12.

Vārds “baptize” angļu valodā radies, burtu burtā tulkojot grieķu valodas vārdu “baptizō”. Tā angļu valodā radās vēl nebijis vārds, ar kuru sāka apzīmēt kristību, pilnīgi neatspoguļojot tā sākotnējo nozīmi. Varat iedomāties, kas būtu noticis, ja tādā veidā būtu tulkota visa Jaunā Derība! Ar cik daudziem vārdiem būtu papildinājusies angļu valoda! Latviešu valodas vārds “kristīt” arī neapgaismo grieķu valodas vārda “baptizō” fiziskās izpildīšanas veidu. Pareizais tulkojums būtu vienkārši “iegremdēt”, jo vārdu “baptizō” lietoja tādā nozīmē pirmajā gadsimtā, kad krāsoja drēbes, utt. Taču kristiešu kristības (iegremdēšanas) kontekstā Dievs vārdā “iegremdēt” iekļauj dziļu nozīmi, kuru arī iepazīsim šajā stundā un kura arī izskaidro, kādēļ Dievs izvēlējies vārdu “iegremdēt” un nevienu citu.

Jaunajā Derībā izmantotais grieķu valodas vārds, kurš nozīmē “apslacīt”, ir “ραντιξω” → “rhantizō”. Taču “rhantizo” nekad un nevienā vietā Jaunajā Derībā nav izmantots vārda “kristīt” nozīmē.

Ir arī citi grieķu valodas vārdi Jaunajā Derībā, kuri nozīmē “liet”, “izliet” un “uzliet virs”. Piemēram, Mar. 14:3 beigās “tā... lēja uz” ir tulkots no vārda “κατεχεεν” → “katecheen”. (Mar. 14:3 beidzas ar: “... tā to lēja uz Viņa galvu.”) Taču neviens no šiem pirmā gadsimta grieķu valodas vārdiem, kas nozīmē “liet”, “izliet” vai “uzliet virs”, nekad Jaunajā derībā nav izmantots vārda “kristīt” nozīmē.

B. KRISTĪBAS PAREIZĀ NOZĪME (UN NEPIECIEŠAMĪBA PESTĪŠANAI).
2. stundā mēs jau iemācījāmies, ka Jaunā derība (līgums, nevis grāmata) sākas ar Jēzus krustā sišanu. Pirms Jēzus krustā sišanas Jānis Kristītājs un Jēzus mācekļi kristīja cilvēkus. (Jānis Kristītājs kristīja “ar grēku nožēlas kristību, ļaudīm sacīdams, lai tie tic tam, kas nākšot pēc viņa, tas ir – Jēzum” (Ap. d. 19:4).) Šīs divas kristības, ar ko Jānis Kristītājs un Jēzus mācekļi kristīja cilvēkus pirms Jēzus krustā sišanas, bija tieši vai netieši saistītas kopā ar grēku piedošanu.

Taču Jaunā Derība nepārprotami skaidrāk un tiešāk ar grēku piedošanu saista to kristību, kas notika un arī tagad notiek pēc Kristus krustā sišanas, aprakšanas un augšāmcelšanās. Šī kristība notiek zem Jaunās derības (līguma), t.i., Jaunās derības (kristiešu) laikmetā. Pirms Jēzus tika uzņemts debesīs, Viņš teica saviem apustuļiem Mat. 28:18-20:


Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis. Un redzi, es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.

Tātad visiem cilvēkiem, izlemjot sekot Jēzum Jaunās derības laikmetā, nepārprotami ir jākristās.

Jēzus saruna ar farizeju Nikodēmu kādu laiku iepriekš, Jāņa 3:3-5, vienalga uz ko citu tā attiecas, ir pravietojums par Jaunās derības (kristiešu) laikmetu, kas sākas pēc Jēzus krustā sišanas:
Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi es tev saku, ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” Nikodēms saka viņam: “Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi, es tev saku, ja kas nepiedzimst caur ūdeni un Garu, tad tas nevar ieiet Dieva valstībā.”

 Ja ar “ūdeni” ir domāta kristība, kristības nepieciešamība pestīšanai mūsu Jaunās derības laikmetā šajā tekstā ir skaidri redzama. Tāda atziņa ir pilnīgā saskaņā ar pārējo Jauno Derību, kā mēs to redzēsim sekojošos tekstos. Piemēram, kristības nepieciešamība ir skaidri redzama apustuļa Pētera teiktajā pēc tam, kad Svētais Gars piepildīja visus apustuļus Jūdu Vasaras svētku dienā Jeruzālemē (Ap. d. 1:26-2:4) nedaudz dienu pēc Kunga Jēzus uzbraukšanas debesīs. Pēc tam, kad ļaužu uzmanība tika pievērsta apustuļiem, kuri runāja mēlēs (2:7-11; citās pasaules valodās, ko viņi nebija mācījušies), Pēteris “pacēla balsi” (2:14) un izskaidroja viņiem, kā Dieva plāns piepildījās Jēzus dzīvē, nāvē un augšāmcelšanā, un, ka Dievs Jēzu “ir darījis par Kungu un Kristu, šo pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā” (2:36). Vai! 2:37 ir rakstīts: “Šie vārdi sāpīgi ķēra viņu sirdis, un tie sacīja uz Pēteri un citiem apustuļiem: ‘Brāļi, ko lai mēs darām?’ ” Kontekstā tas nozīmē: “Ko lai mēs darām, lai tiktu izglābti?” Taču viņi nav vienīgie, kas gribētu skaidru atbildi uz šo jautājumu. Paldies Dievam, ka Pēteris, Svētā Gara piepildīts un vadīts, Ap. d. 2:38 deva šiem, jau ticīgiem, skaidru atbildi, kas attiecās arī uz visiem tiem, kas vēlēsies kļūt par kristiešiem arī pēc tam (2:39), un arī šodien. Ap. d. 2:38 ir rakstīts:

Bet Pēteris tiem atbildēja: “Atgriezieties no grēkiem, un lai ikviens no jums top kristīts Jēzus Kristus vārdā uz grēku piedošanu, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu.”


Šajā tekstā ir apsolīta (1) grēku piedošana un (2) Svētā Gara dāvana (pats Svētais Gars). Apsolījumu saņemšanas noteikumi ir (1) atgriešanās no grēkiem UN (2) kristība Jēzus Kristus vārdā. Tātad šis pants izslēdz tādu domu, kā daudzi diemžēl māca, ka pestīšana nāk pirms tam, kad cilvēks, kas ir nožēlojis savus grēkus, tiek kristīts. Pēteris 2:21 teica: “Un ikviens, kas tā Kunga vārdu piesauks, tiks izglābts”, taču 2:38 Pēteris precīzi izskaidro, kā tas ir jādara: jāatgriežas no grēkiem UN jākristās Jēzus Kristu vārdā.

Pareizs tulkojums, burtiski tulkojot no grieķu valodas, Ap. d. 2:38 beigās būtu: “lai jūs dabūtu grēku piedošanu [vai iekš jūsu grēku piedošanas]; un jūs saņemsit Svētā Gara dāvanu.” Vārds, kas šeit tulkots “lai”, ir “εις” → “eis”, kas nozīmē “iekš”. “Eis” noteikti nostāda grēku piedošanu pēc un nevis pirms kristības.

Turklāt daudzi arī domā, ka šis “eis” izvirza noteikumu, ka tam, kas iet kristīties, ir jāsaprot, ka tas tiek darīts “lai... dabūtu grēku piedošanu”, ka jāiet kristīties ar tādu mērķi un tādu saprašanu. Nebalstoties tikai uz šo vienu pantu, vēlāk mēs redzēsim, ka patiešām, kaut kāda minimāla saprašana par kristības nozīmi ir nepieciešama, lai tā būtu bībeliskā kristība.
 

Ko ļaudis izvēlējās darīt, dzirdot Pētera teikto? Ap. d. 2:41 ir rakstīts: “Kas viņa vārdu uzņēma, tie tika kristīti [iegremdēti], un tajā dienā tiem tika pievienotas ap trīs tūkstoši dvēseļu... .” Šis ir pirmais Bībelē aprakstītais gadījums, kad cilvēki tika kristīti zem Jaunās derības, t.i., Jaunās derības laikmetā. Dievs ir tas, kas pievieno pie draudzes (2:47) un Ap. d. 2:37-41 mēs redzam, kā tas notika toreiz, un kā tam ir jānotiek šodien, jo šis apsolījums ir domāts arī mums, kā rakstīts Ap d. 2:39: “Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās.” Tātad šis apsolījums nebeidzās ar, vai neattiecās tikai uz Pētera klausītājiem Ap. d. 2. nodaļā., bet ir domāts arī visām nākošajām paaudzēm visā pasaulē. 

Taču, kaut arī šis apsolījums attiecās uz šo klausītāju bērniem, nekur Bībelē nav konkrēti minēts, ka kāds mazs bērns tiktu kristīts. Tieši otrādi, Bībele skaidri norāda, ka cilvēkam pašam ir jābūt ticībai, pirms tas var kristīties. Pat dotajā kontekstā, Ap. d. 2:41 ir rakstīts: “Kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja... .” Tātad Dieva apsolījums Ap. d. 2:38 attiecās uz visām nākošajām paaudzēm visā pasaulē katra paša ticībā. Turpmākajos tekstos tas arī būs redzams un tiks izskaidrots šī jautājuma apspriešanā nākamajā šīs stundas iedaļā.

Apustuļu darbi arī rāda apustuli Pāvilu kā paraugu tam, kā kļūt par kristieti. Ap. d. 22. nod. Pāvils to pats atstāsta. Pāvils, saukts Sauls, pirms viņš kļuva par kristieti, bija farizejs (jūdu sekta) un vajāja kristiešus. Viņš bija ceļā uz Damaskas pilsētu, “lai apcietinātu tos [kristiešus], kas tur atradās, un vestu uz Jeruzālemi sodīt” (Ap. d. 22:5). Ceļā uz Damasku Saulam parādījās Kristus, un Sauls kļuva akls. “Trīs dienas viņš nevarēja redzēt un ne ēda, ne dzēra” (Ap. d. 9:9). Taču, Kungs Jēzus sūtīja kristieti, vārdā Ananija, pie Saula. Ananija klātbūtnē Sauls kļuva redzīgs. Ananija arī teica Pāvilam:

Un ko tu tagad vēl vilcinies? Celies augšā, liecies kristīties un nomazgā savus grēkus, piesaukdams Viņa vārdu! – Ap. d. 22:16


Ir pamācoši ieskatīties tajā, kas ir pateikts par Pāvilu Ap. d. 22. nod., pirms Pāvila grēki tika piedoti (“nomazgāti”). Ap. d. 22:3 ir rakstīts, ka Pāvils bija “dedzīgs Dieva bauslības cīnītājs”, bet viņš vēl joprojām atradās savos grēkos. Ap. d. 22:6-10 Pāvilam bija ļoti liels piedzīvojums (brīnums) tad, kad Jēzus parādījās un to uzrunāja, bet viņš vēl joprojām atradās savos grēkos. Ap. d. 22:10 Pāvils atzina un sauca Jēzu par Kungu, bet viņš vēl joprojām atradās savos grēkos. Ap. d. 22:13 viņš tika fiziski dziedināts (varēja atkal redzēt), bet vēl joprojām atradās savos grēkos. Pāvils atradās savos grēkos līdz tam laikam, kad viņš tika kristīts saskaņā ar apsolījumu Ap. d. 22:16.


Turklāt apustulis Pēteris, salīdzinot to, kā astoņas dvēseles izglābās cauri ūdenim pasaules plūdu laikā, ar kristietības kristību, raksta 1. Pēt. 3:21:

Tas attēlo kristību, kura tagad arī jūs glābj. Tā nav miesas netīrības mazgāšana, bet ir uz Dievu vērsta laba sirdsapziņas izlūgšanās, dibinoties uz Jēzus Kristus augšāmcelšanos ...


Dieva vārds skaidri saka, ka kristība glābj. Ko nozīmē “glābj”? Tas nozīmē “glābj”. Tomēr Bībele skaidri māca, ka Kristus upuris pie krusta, kur Viņš izlēja savas asinis, glābj, kā iemācījāmies 4. stundā. Vai šeit nav pretrunas? Nē.

Kristības nepieciešamība, lai iegūtu grēku piedošanu, ir saistīta kopā ar tās nozīmi. Kristība glābj tikai tādēļ, ka Dievs to ir sasaistījis kopā ar evaņģēliju, t.i. Jēzus krustā sišanu, aprakšanu un augšāmcelšanos. Pāvils raksta 1. Kor. 15:1-4:

Brāļi, es jums atgādinu evaņģēliju, ko jums jau esmu pasludinājis... . ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc rakstiem, un ka Viņš aprakts, un trešajā dienā augšāmcēlies pēc rakstiem... .
Un Dievs ir nolēmis, ka katru reizi, kad cilvēks kļūst par kristieti, evaņģēlijs tiks atkārtots. Tas ir skaidri redzams Rom. 6:1-7:

Ko lai nu sakām? Vai paliksim grēkā, lai vairojas žēlastība? Nekādā ziņā ne! Kā lai mēs, kas grēkam esam miruši, vēl dzīvojam viņā? Jeb vai jums nav zināms, ka mēs visi, kas Jēzus Kristus vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē? Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus sava Tēva godības spēkā uzcelts no miroņiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē. Jo, ja mēs Viņam esam kļuvuši līdzīgi nāvē, mēs būsim tādi arī augšāmcelšanā. Jo mēs saprotam, ka mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa, un lai mēs vairs nekalpotu grēkam, jo, kas nomiris, tas ir vaļā kļuvis no grēka.

Neaizmirsim, ka Jēzus izlēja savas asinis nāvē. Kristībā cilvēks ir iegremdēts Kristus nāvē, t.i. tiek līdz ar Kristu aprakts nāvē, un Dievs piešķir šim cilvēkam Kristus asiņu izliešanas panākumu – grēku piedošanu. (Tātad varam nepārprotami saprast, kāpēc Dievs izvēlējās iegremdēšanu un neko citu.) Vēlreiz, kristība glābj, tāpēc ka Dievs ir saistījis to kopā ar evaņģēliju (labo vēsti) par Jēzus upuri pie krusta mūsu grēku dēļ, aprakšanu un augšāmcelšanos. (Lūdzu skatieties attēlus stundas beigās.)

Taču, kaut arī kristība ir bagāta simboliem, kristība nav tikai simboliska. Citādi tas būtu tikai cilvēka paklausības akts, bet cilvēks neko nespēj izdarīt kā darbu, lai nopelnītu pestīšanu. Taču kristība ir Dieva darbs. [2] Līdz šim mēs esam redzējuši, ka Dievs kristībā piedod grēkus un iedod cilvēkam Svēto Garu. Turklāt kristībā, kā redzam dotajā tekstā, personas vecais cilvēks tiek krustā sists, “lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa, un lai mēs vairs nekalpotu grēkam.” Atbrīvota no grēka, persona var dzīvot “atjaunotā dzīvē”. Kaut arī kristiešiem būs augšāmcelšanās Pastarā dienā, šis teksts māca, ka cilvēkam ir garīgā augšāmcelšanās kristībā uz atjaunotu dzīvi. Tas, kas notika Jēzum fiziski, cilvēkam notiek garīgi kristoties. Cilvēks piedzimst no augšienes, saņemot Svēto Garu kristības laikā. Tas notiek tāpēc, ka cilvēka grēki ir nomazgāti caur Kristus asinīm. 1. Kor. 12:13 pat saka: “Jo arī mēs visi esam vienā Garā kristīti vienā miesā... .” Tas ir, Kristus miesā. Tas viss ir Dieva darbs kristības laikā! Priekšnoteikums cilvēkam ir, ka tas atgriežas no saviem grēkiem, darot Jēzu par Kungu. Citādi Dievs nedarbosies, un cilvēks paliks ar saviem grēkiem.


Taču kaut arī cilvēks kristībā piedzimst no augšienes uz atjaunotu dzīvi, tas nenozīmē, ka viņš vairs nekad negrēkos. Tas nozīmē, ka viņam kā kristietim ir lielāks spēks un lielāka griba pretoties grēkam. Šis spēks un griba ir no Dieva, bet cilvēkam paliek viņa brīvā izvēle.

Kristībā neietilpst nekāds cilvēka darbības nopelns. Atbilstoši tam cilvēks nekrista sevi, bet pasīvi “tiek kristīts”. Dievs izmanto trešo personu, lai cilvēku, kas vēlas kļūt par kristieti, pilnīgi iegremdētu ūdenī un tūlīt uzceltu atkal augšā. Tomēr Dievs ir tas, kas darbojas garīgā sfērā kristības laikā, lai cilvēkam atnestu bagātu garīgo svētību.

Kaut arī pestīšana ir Dieva dāvana, cilvēkam ir jāizvēlas saņemt šo dāvanu, kā Dievs to ir norādījis. Piemēram, ja ļoti uzticama un bagāta persona, Zigrīda, saka Aigai: “Satieciet mani Rīgas Mēness Bankā rīt 10:00 no rīta, un Jūs saņemsit 1000 latu”, bet Aiga neatnāk uz Rīgas Mēness Banku rīt 10:00 no rīta, vai tad Aiga saņems solīto naudu? Nē. Bet viņa atnāk uz Rīgas Mēness Banku rīt 10:00 no rīta, vai tad Aiga saņems solīto naudu? Jā! Taču atnākot uz noteikto banku noteiktajā laikā, Aiga nenopelna to naudu ar savu rīcību. Tā nauda vēl projām ir saņemta pilnīgi kā dāvana. Tāpat cilvēks nenopelna pestīšanu, darot Jēzu par Kungu, atgriežoties no saviem grēkiem un kristoties. Bet ja tā nedara, tad cilvēks nesaņems Dieva pestīšanas dāvanu.

Līdzīgi kristības simbolismu un spēku, kā Dieva darbu, varam redzēt Kol. 2:9-12. Tur Pāvils raksta, ka Jēzū Kristū “mājo visa Dievības pilnība redzamā veidā” un, ka kristieši Kolosā [tāpat kā kristieši šodien] ir “kļuvuši pilnīgi,” jo Kristus “ir galva visām varām un spēkiem”. Pāvils turpina teikt, ka kristieši Kolosā ir “ieguvuši derības zīmi [apgraizīšanu], ne cilvēku roku darinātu, bet Kristus zīmi, ar kuru” kristieši Kolosā ir “vaļā tikuši no savas grēcīgā dabas” [burtiski → “miesas ķermeņa”]. Kā un kad tas viss notika? Pāvils to izskaidro Kol. 2:12:

Kristībā līdz ar Viņu [Kristu] aprakti un Viņā līdzi uzmodināti, ticēdami Dieva spēkam, kas Viņu uzmodinājis no miroņiem.
Atkal mēs redzam, ka kristība ir tas brīdis, kad cilvēks kļūst par kristieti. Tas, kas notika Jēzum fiziski, notiek cilvēkam garīgi kristoties. Un atkal mēs redzam, kādēļ Dievs izvēlējās iegremdēšanu – kristība ir aprakšana līdz ar Kristu.

Šeit mēs arī redzam, ka tieši tam cilvēkam, kas kristās, un nevienam citam viņa vietā, ir jābūt ticībai kristības laikā. Bet šis pants neprasa, lai viņš vai viņa tikai tic Dievam un Kristum, bet, lai tas tic: “Dieva spēkam, kas Viņu [Kristu] uzmodinājis no miroņiem”, burtiski gr. val.: “Dieva darbībai augšāmceļot Viņu [Kristu] no miroņiem.”  

Taču tas, ka kristība ir Dieva darbs, lai atnestu mums pestīšanu utt., prasa zināmu saprašanu no kristāmām personām par pašu kristību, atzīstot un pieņemot Dieva darbību tajā [3]. Piemēram, daudz apzinīgu cilvēku ir iegremdēti ticot,
1) ka viņi ir jau kristieši;
2) ka ir jau pestīti pirms kristībām,un tātad uzskata savu kristību: 
1) tikai par simbolu tam, kas jau it kā ir noticis ar viņiem; 
2) tikai par savu paklausības aktu; 
3) tātad par savu (cilvēka) darbu, un nevis par Dieva darbu, lai atnestu Kristus krusta pestīšanu viņiem.
Vai patiešām cilvēki piedzims no augšienes, kuriem tik sagrozīta izpratne par kristību? Vai Dievs atļaus cilvēkiem saņemt pestīšanu ar viņu pašu darbiem? Ef. 2:8-9 liecina pret to: 
Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos.
Šī viltus saprašana par kristību sagroza Dieva vārdu, un tas ir bīstami. Ir svarīgi, ka mēs pieņemam to, ko Bībele saka par kristību un nevis to, ko saka viltus mācītāji.

Kristus krustā sišana, aprakšana un augšāmcelšanās ir Dieva dots paraugs. Ja mēs gribam dzīvot [garīgā] “atjaunotā dzīvē”, mums vispirms ir jākļūst apraktiem [ūdenī], nevis otrādi! Vai Jēzus tika augšāmcelts pirms vai pēc aprakšanas!? Protams, ka pēc aprakšanas! Šo Dieva norādīto secību nedrīkstam mainīt! Mēs saņemam grēku piedošanu, kļūstam par kristiešiem, saņemam Svēto Garu un piedzimstam no augšienes kristības laikā, un nevis pirms tam! Taču tas būtu liels pārsteigums daudziem cilvēkiem, kas ir pakļāvušies tam viltus evaņģēlijam, kurš saka, ka var saņemt pestīšanu pirms kristībām, un ka kristības tādēļ ir tikai cilvēka paklausības akts. Šis, pasaulē tik ļoti izplatītais, viltus evaņģēlijs skan tā:

1. Draugs nožēlojiet savus grēkus un ieaiciniet Jēzu Kristu savā sirdī caur lūgšanu. Tā Jūs nomirsit grēkam.
2. Tā Jūs arī tiksit pestīti un Jūs piedzimsit no augšienes, lai dzīvotu atjaunotā dzīvē.
3. Vēlāk, kad Jūs jau dzīvosit atjaunotā dzīvē, Jūs varēsit ieiet kapā ūdens kristības laikā (??). [4]

Lūdzu salīdziniet šo viltus evaņģēliju ar īsto evaņģēliju, ar īstā evaņģēlija secību 10. un 11. lpp. Ja Jūs domājāt, ka saņēmāt pestīšanu pirms kristībām UN ka Jūsu kristības bija TIKAI Jūsu simbolisks paklausības akts, tad Jūs esat paklausījis sagrozītam evaņģēlijam!! [5]

Daudzreiz cilvēki, gribēdami ticēt, ka var kļūt par kristieti pirms kristības, aizbildinās ar ideju, ka kristību var atdalīt no ticības, ka kristība nav nemaz vajadzīga, ka pietiek ar “ticību”, jo daudzās vietās Jaunajā Derībā ir līdzīgi teikts tā kā Pāvils rakstīja Ef. 2:8: “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā... .” Taču Pāvils tā rakstot nedomāja atdalīt kristību no kristiešu ticības, jo citādāk viņš nebūtu varējis rakstīt Gal. 3:26-27:

Jūs jau visi ticēdami uz Jēzu Kristu esat Dieva bērni. Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus vārdā [gr. val. → Kristū] esat tērpušies Kristū. 

 

Vārds “Jo” šajā tekstā gramatiski saista šos divus pantus ļoti ciešā veidā kopā. Šis paralēlisms parāda to, ka kristība ir ticības nepieciešama sastāvdaļa, ka kristību no īstās ticības nevar atdalīt, tieši tāpat kā šis teksts liecina, ka visi Dieva bērni ir tērpušies Kristū. Tas ir Kristus apustuļa Pāvila iedvesmots raksts, tātad Kristus prāts.

Tikpat labi mēs varam mēģināt atdalīt atgriešanos no grēkiem no ticības kā atdalīt kristību no ticības. Kāds, kas sauc sevi par kristieti, bet dzīvo grēkos, pat varētu teikt Jēzum Pastarajā dienā: “Kungs, kungs! Man ir ticība!” Taču vai tas kaut ko līdzēs, ja Jēzus ir teicis: “... bet ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, tad jūs visi tāpat iesit bojā” (Lūk. 13:3)? Līdzīgi arī kristību nevar atdalīt no īstās ticības.

Kristības ciešo saistību ar ticību un evaņģēliju mums apstiprina arī Apustuļu darbi, kas apraksta, kā kristietība izplatījās pirmajā gadsimtā. Piemēram, gadījumā par Filipu un etiopiešu ķēniņienes Kandakes galminieku ir rakstīts Ap. d. 8:35-36:

Filips, ar šo rakstu vietu iesākdams, viņam pasludināja evaņģēliju par Jēzu. Pa ceļu braukdami, viņi nonāca pie kāda ūdens, un galminieks sacīja: “Lūk, ūdens! Kas mani kavē kristīties?”

Nepārprotami, cilvēks nevar sludināt evaņģēliju, ja nesludina arī ūdens kristību. To arī apstiprina citas vietas Apustuļu darbos: 

·Ap. d. 2:37-41 (iepriekš minēts); 
·Ap. d. 8:12-13 (kristīti tad, kad ticēja evaņģēlijam);
·Ap. d. 16:14-15; 
·Ap. d. 16:29-33 (kristīti nakts stundā, pēc tam, kad uzklausīja Dieva vārdu); 
·Ap. d. 18:8;  
·Ap. d. 22:14-16 (iepriekš minēts). C. KRISTĪBAS PAREIZAIS IZPILDĪŠANAS LAIKS.
Jautājums, ko mēs apspriedīsim šajā iedaļā ir – Vai mazu bērnu kristīšana ir bībeliska, jeb vai cilvēkam pašam vienmēr jābūt ticībai, ejot kristīties? Tāds jautājums atšķiras no jautājuma – Vai ir iespējams iedomāties, apspriežot tikai dažus Bībeles tekstus, ka kristieši Jaunajā Derībā kristīja mazus bērnus? Šis pēdējais jautājums prasa, lai mēs uzminam, ko kāds Bībeles rakstnieks, piemēram Lūka, domāja tad, kad viņš rakstīja, ka “viņa [Lidija] un viņas nams bija kristīti” (Ap. d. 16:15) un tālāk, ka “tūdaļ viņš [Filipu cietuma sargs] tika kristīts, pats un visi viņa piederīgie” (Ap. d. 16:33). Mums tad būtu jāiedomājas, vai šajos namos bija mazi bērni, un ja bija, vai Lūka pieskaitīja viņus klāt pie tiem, kas tika kristīti, vai arī domāja, ka mēs sapratīsim, ņemot vērā [pārējo] Dieva mācību par kristietību, ka mazi bērni nevarētu būtu pieskaitīti pie tiem, kas tika kristīti.


Tomēr tik svarīgs jautājums par mazu bērnu kristības pamatotību prasa konkrētību un nevis iedomas. (Tā ir iedoma, ka vecāku ticība spēj aizvietot maza bērna ticību viņa kristības laikā.) Vai mums ir jāmin par Jēzus gan dievišķo, gan cilvēcisko dabu? Vai mums ir jāmin, vai arī pietiek ar Jēzus upuri pie krusta, lai visiem cilvēkiem varētu atnākt pestīšana caur ticību? Vai mums ir jāmin par to, vai Kristus ir vienīgais ceļš pie Tēva? Nē! Dievs šīs svarīgās lietas mums ir skaidri atklājis savā vārdā. Dievs mums arī ir atklājis kristību pareizo izpildīšanas laiku.


Bībele skaidri norāda, ka tam, kas kristās, ir jābūt ticībai. Bībeles teksti to nosaka kā priekšnoteikumu kristībai, pieņemot kā faktu, ka tiem, kuri kristās, ir sava paša ticība. Šo mēs redzēsim sekojošos tekstos, ko arī iepazinām iepriekšējā iedaļā. Šajā iedaļā netiks atkārtots viss jau minētais par šiem tekstiem.


Atcerēsimies 1. Pēt. 3:21:

Tas attēlo kristību, kura tagad arī jūs glābj. Tā nav miesas netīrības mazgāšana, bet ir uz Dievu vērsta laba sirdsapziņas izlūgšanās, dibinoties uz Jēzus Kristus augšāmcelšanos ...

Šajā tekstā ir skaidri rakstīts, ka kristība “ir uz Dievu vērsta laba sirdsapziņas izlūgšanās... .” Vai šo var attiecināt uz mazu bērnu? Nē.
Otrais teksts ir Kol. 2:12:


Kristībā līdz ar Viņu [Kristu] aprakti un Viņā līdzi uzmodināti, ticēdami Dieva darbībai augšāmceļot Viņu [Kristu] no miroņiem.
Vai zīdainis var kristīties, ticēdams Dieva darbībai augšāmceļot Kristu no miroņiem? Nē.


Trešais teksts ir Gal. 3:26-27:


Jūs jau visi ticēdami uz Jēzu Kristu esat Dieva bērni. Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus vārdā [gr. val. → Kristū] esat tērpušies Kristū.

 

Atkal mēs redzam, ka cilvēka ticība un kristība ir neatdalāmi saistītas viena ar otru.

Kur ir tās vietas Bībelē, no kurām var skaidri saprast, bez spekulācijām, ka baznīca pirmajā gadsimtā kristīja mazus bērnus, gadsimtā, kurā dzīvoja daudz mazu bērnu. Kur ir tie skaidrie piemēri? Taču ir skaidri piemēri, ka ticīgie tika kristīti ar kristiešu kristību:

  • Ap. d. 2:41 – “Kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja... .”;
  • Ap. d. 8:12-13 – Sīmanis un tie, kas “ticēja Filipam, kas sludināja evaņģēliju par Dieva valstību un Jēzus Kristus vārdu... vīrieši un sievietes”;
  • Ap. d. 9:18 – Zauls [vēlāk saukts Pāvils];
  • Ap. d. 10:44-48 – Kornēlijs un citi, kuri runāja mēlēs [10:46];
  • Ap. d. 16 – Lidija un viņas nams, Filipu cietuma sargs un viņa piederīgie;
  • Ap. d. 18:8 – “Bet Krisps, sinagogas priekšnieks, ticēja tam Kungam ar visu savu namu; un daudz korintiešu, viņu [Pāvilu] dzirdēdami, ticēja un tika kristīti.” (Krisps tika kristīts ar visu savu namu, bet viss tas nams ticēja tam Kungam.)
  • Ap. d. 19:1-5 – mācekļi, kuriem Pāvils bija teicis, lai “tie tic tam, kas nākšot pēc viņa [Jāņa Kristītāja], tas ir – Jēzum”;
  • Kor. 1:14-16 – Krisps (skat. Ap. d. 18:8), Gajs un Stefanas nams.

Kaut arī dažās vietās ir rakstīts, ka kāda cilvēka nams vai piederīgie kristījās, tas, ka, kā jau redzējām, ticība ir priekšnoteikums, lai cilvēks varētu kristīties, izslēdz iespēju, ka mazi bērni tika kristīti ar Dieva svētību. Ticības priekšnoteikums prasa, lai mēs saprotam jēdzienus “nams” un “piederīgie” iepriekš minētajos tekstos, kā tas bija ar Krispas namu. Viss Krispas nams kristījās, bet viss tas nams ticēja.

Ir arī jājautā, kādēļ nav minēts, ka tie “vīrieši un sievietes”, kas kristījās Ap. d. 8:12, nekristījās kopā ar saviem maziem bērniem vai neatnesa nokristīt tos vēlāk?

Ir doma, ka mazu bērnu kristība nomazgā zīdaiņu iedzimto grēku. Taču, kā mēs jau redzējām, frāze “iedzimtais grēks” Bībelē nav atrodama. Vārda “grēks” (gr. val. → “hamartia”) nozīme pirmā gadsimta grieķu valodā ir “netrāpīt mērķī”, un tā ir cēlusies, apzīmējot rezultātu, šaujot ar stopu. Jaunajā Derībā un pārējā Bībelē tās mērķis ir Dieva griba. Ja cilvēks kaut kādā veidā nedzīvo saskaņā ar Dieva gribu, tad tas netrāpa mērķī, un tas ir grēks. Cilvēks pats trāpa vai netrāpa mērķī. Vai kāds varētu ielūkoties nedēļu vecam bērnam acīs un pārmest viņam: “Kāpēc tu netrāpīji mērķī?” Tātad bērni piedzimst bez grēka. 

“Ja nevar kristīt mazus bērnus, tad kā lai iedod bērnam Dieva svētību?” Pirmkārt, ja kaut viens no vecākiem ir kristietis, tas jau kaut ko nozīmē bērnam, kā rakstīts 1. Kor. 7:14:
Jo neticīgais vīrs ir svētīts caur ticīgu sievu, un neticīgā sieva ir svētīta caur ticīgu vīru [burtiski → “to brāli”]; jo citādi jūsu bērni būtu nešķīsti, bet tagad tie ir svēti.
Ne tas neticīgais (vīrs, sieva vai bērns) ir kristīts, bet kaut kāda svētība viņam atnāk caur ticīgo. Taču tas nenozīmē, ka neticīgais vecāks ir pestīts.

 

Otrkārt, Ef. 6:4 ir rakstīts:

Tēvi, nekaitiniet savus bērnus, bet audziniet un pamāciet tos būt paklausīgiem tam Kungam.


Tātad aktuālais veids, kā atnest bērniem Dieva svētību, ir pamācīt tiem Dieva vārdu, ar vārdiem un ar piemēru, lai tie paši vēlāk izvēlētos sekot Kristum un kristīties. Piemēram, nekur nav minēts Bībelē, ka Timotejs tika kristīts kā mazs bērns, bet Pāvils raksta Timotejam 2. Tim. 3:15:

 ... un ka tu no mazām dienām zini svētos rakstus, kas spēj padarīt tevi gudru, ka tu iegūsti pestīšanu caur ticību, kas sakņojas Kristū Jēzū.
Viegli ir nokristīt mazu bērnu. Taču bībeliski un pareizi būtu pamācīt viņam vai viņai Dieva vārdu gan vārdos, gan pašam ar savas dzīves piemēru līdz tam laikam, kad vēlāk viņš vai viņa paši apzinīgi uzticēs savu dzīvi Kristum kristību ūdenī. Iedosim svētību mūsu bērniem tā, kā Dieva vārds to norāda. 

Tātad mēs esam redzējuši bībeliskās kristības trīs raksturīgās pazīmes. Tās ir 1) kristības pareizais fiziskais izpildīšanas veids, 2) kristības pareizā nozīme un 3) kristības pareizais izpildīšanas laiks. Sagrozot kaut vienu no šīm pazīmēm, mēs sagrozām evaņģēliju!

III. “KO LAI ES DARU, JA ... ?”“Ko lai es daru, ja es vēl neesmu padarījis Jēzu par savu Kungu un atgriezies no saviem grēkiem?” Padariet Jēzu par savu Kungu, atgriezieties no saviem grēkiem, un izlemiet sekot Kristum. Šodien pat atveriet savu sirdi un dzīvi Dievam!

“Ko lai es daru, ja es to visu esmu jau izdarījis, bet neesmu nokristījies?” Izsakiet savu vēlēšanos nokristīties savam skolotājam, lai tas varētu Jums palīdzēt uzsākt savu jauno dzīvi Jēzū Kristū Dieva norādītā veidā!
“Ko lai es daru, ja Jēzus ir mans Kungs, un esmu “kristīts”, bet tikai ne bībeliski?” Lūdzu izsakiet savu vēlēšanos bībeliski nokristīties savam skolotājam, lai tas varētu Jums palīdzēt uzsākt savu jauno dzīvi Jēzū Kristū Dieva norādītā veidā! Cilvēki “pārkristījās” arī pirmajā gadsimtā tad, kad viņiem atklājās, ka viņiem trūka pareizās kristības. Ielūkosimies Ap. d. 19:1-5:

Kamēr Apolls bija Korintā, Pāvils, pārstaigājis augstienes apvidus, nonāca Efezā un, sastapis dažus mācekļus, viņš tiem sacīja: “Vai jūs dabūjāt Svēto Garu, kad jūs kļuvāt ticīgi?” Tie viņam atbildēja: “Mēs pat neesam dzirdējuši, ka Svētais Gars ir.” Viņš jautāja: “Ar kādu kristību jūs esat kristīti?” Tie atbildēja: “Ar Jāņa kristību.” Bet Pāvils sacīja: “Jānis kristīja ar grēku nožēlas kristību, ļaudīm sacīdams, lai tie tic tam, kas nākšot pēc viņa, tas ir – Jēzum.” To dzirdējuši, viņi tika kristīti Kunga Jēzus vārdā.
Pāvils, sastopoties ar šiem mācekļiem uzzina, ka viņiem nav Svētā Gara. Viņš to uzskata par lielu problēmu. Pāvils pats raksta Rom. 8:9: “... Bet ja kādam nav Kristus Gara, tas nepieder Viņam.” Un protams, ja kāds nepieder Kristum, tad tam nav pestīšanas (Ap. d. 4:12). Zinot, ka cilvēks saņem Svēto Garu kristiešu kristības laikā, Pāvils jautā viņiem: “Ar kādu kristību jūs esat kristīti?” Tad atklājas, ka šie ticīgie nekad nav kristīti ar pareizo kristību Jaunās Derības laikmetā. Viņiem nav šīs vienas kristiešu kristības (Ef. 4:5). Viņiem ir tikai Jāņa [Kristītāja] kristība.
Bet kāpēc tā bija problēma? Jāņa kristība bija no Dieva (Lūk. 3:2-3). Tā bija iegremdēšana ūdenī (Mat. 3:13-16; Jāņa 3:23). Nav minēts, ka tā bija zīdaiņiem, bet ir minēts, ka tā bija tiem, kas varēja nožēlot savus grēkus (Lūk. 3:3) un ticēt “tam [Mesijam → Glābējam], kas nākšot pēc viņa [Jāņa]... .” (Ap. d. 19:4) Kādi fakti varētu mums palīdzēt saprast, kāpēc šiem ticīgajiem bija jāpārkristās?  


Pirmkārt, liekas, ka šiem mācekļiem nebija īstas saprašanas par Jēzu, un Pāvils centās to labot. Otrkārt, Jāņa kristības nozīme atšķīrās no Jaunās derības kristības nozīmes. Jāņa kristība bija zem Vecās derības (jo Jēzus vēl nebija krustā sists), lai ļaudis, pārsvarā ebreji (Mat. 3:5), būtu sagatavoti Kristum (Mat. 3:2-3). Taču kristiešu kristībai zem Jaunās derības ir cita nozīme. Kristoties ar Jāņa kristību, cilvēks netika līdz ar Kristu aprakts nāvē, “lai, tāpat kā Kristus sava Tēva godības spēkā uzcelts no miroņiem”, arī tas dzīvotu atjaunotā dzīvē tā, kā tas notiek Jaunās derības kristībā (Rom. 6:4). Jēzus vēl nebija krustā sists, aprakts un augšāmcēlies tad, kad Jānis kristīja! Cilvēks, kristoties ar Jāņa kristību, nepiedzima no augšienes (Jāņa 3:1-5) saņemot Svēto Garu (Ap. d. 2:38). Svētais Gars vēl nebija atsūtīts, tad kad Jānis kristīja, “tāpēc, ka Jēzus vēl nebija pacelts godībā” (Jāņa 7:39).

Beigās šie ticīgie “tika kristīti Kunga Jēzus vārdā [ar Viņa autoritāti]” (Ap. d. 19:5). Ja Dievs nepieņēma šo mācekļu kristību, kaut arī tā sākotnēji bija no Dieva (Mat. 21:25-26), vai tad Viņš pieņems šodien kaut kādu cilvēku izgudrotu vai pārgrozītu kristību? Nevaram teikt, ka kādam šodien bībeliski “pārkristoties” ar to atnāktu “vēl viena kristība”, jo cilvēki šodien Dieva acīs tiek kristīti tikai vienreiz, tad, kad tas ir saskaņā ar Viņa vārdu.


IV. BĪBELE BRĪDINA.
Taču vai tas, kas tika izskaidrots šajā stundā par kristību un tās saistību ar evaņģēliju, tātad ar pestīšanu, var patiešām būt patiesība, ja tik daudzi tic, māca un dara citādāk? Jā. Dieva Dēls pats teica Mat. 7:14:


Bet šauri ir vārti un šaurs ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.

Tātad nav brīnums, ka vairums no “kristīgās pasaules” atrodas tumsībā šajā pamatmācībā par pestīšanu. Tas ir Sātana panākums. Sātans lieto viltus evaņģēlistus un mācītājus, lai maldinātu cilvēkus (2. Kor. 11:13-15). Jēzus teica, ka farizeji, Izraēlas tautas reliģiskie vadītāji pirmā gadsimtā, bija “akli akliem ceļa rādītāji” un, ka farizeji un tie, kas viņiem klausa “iekritīs bedrē” (Mat. 15:14). Tā tas notiek arī mūsdienās. Ne par velti mums ir apustuļa Pāvila brīdinājums Gal. 1:6-9:

Es brīnos, ka jūs tik drīz novēršaties no tā, kas jūs aicinājis Kristus žēlastībā, un piegriežaties citam evaņģēlijam. Un tomēr cita nav [gr. val. → “kas nav cita”]. Ir tikai kādi, kas jūs sajauc un grib pārgrozīt Kristus evaņģēliju. Bet ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to! Kā jums jau agrāk esam sacījuši, tā arī tagad vēl reiz saku: ja kāds jums sludina citu evaņģēliju nekā to, ko jūs esat saņēmuši, lāsts pār to!

 

Šajā un iepriekšējā stundā mēs iepazinām Kristus vienīgo evaņģēliju, ko Pāvils un citi apustuļi sludināja. Ar šo Gal. 1:6-9 tekstu Dievs mūs ļoti stingri brīdina, ka mēs nedrīkstam sludināt vai piegriezties citam evaņģēlijam. Bībele brīdina arī citur pret viltus mācībām (mācītājiem): 1. Tim. 4:1-3,16; 2. Tim. 4:1-4; pat pret viltus mācību (mācītāju) atbalstīšanu: 2. Jāņa :8-11. Tā kā evaņģēlija mācība ir vissvarīgākā no visām Bībeles mācībām, tā sagrozīšana ir arī visbīstamākā no visām viltus mācībām, ar ko var iesaistīties. Kāpēc gan Pāvils Gal. 1:6-9 ne tikai lieto tik stingrus vārdus, bet arī raksta “... lāsts par to!” divas reizes!?

Lūdzu neiekrītiet bedrē! Lūdzu neatrodaties to skaitā, kas neklausa Kristus vienīgajam evaņģēlijam un tiks sodīti (2. Tes. 1:8-9)! “Izglābieties no šīs samaitātās cilts!” (Ap. d. 2:40)
 

Dieva darbs: evaņģēlija ieviešana
1. Kor. 15:1-4

Dieva darbs evaņģēlija atkārtošanā kristībā
Rom. 6:3-7
Kol. 2:9-12

Izmantotā literatūra.
1.Archibald Thomas Robertson, Word Pictures in the New Testament, Baker Book House, Grand Rapids, Michigan, 1931. 
2.
“The believers who assemble in York County, Pennsylvania,” “The Truth About Salvation” section of a distributed tract.
3.
Colin Brown (General Editor), The New International Dictionary of New Testament Theology, Vol. 1 & 2, Zondervan Publishing House, Grand Rapids, Michigan, 1986.
4.
Fritz Rienecker and Cleon Rogers, Linguistic Key To The Greek New Testament, Zondervan Publishing House, Grand Rapids, Michigan, 1980.
5.
Jim McGuiggan, The Book of Romans, Star Bible Publications, Inc., Fort Worth, Texas, 1982.
6.
Th. Dr. Karls F. Vislofs, Es Zinu, Kam Es Ticu, Tipogrāfija: Svētdienas Rīts, Rīga, Latvija, 1995. 

Atsauces.
1.
Jim McGuiggan, The Book of Romans, Star Bible Publications, Inc., Fort Worth, Texas, 1982, pp. 304-315.
2.Th. Dr. Karls F. Vislofs, Es Zinu, Kam Es Ticu, Tipogrāfija: Svētdienas Rīts, Rīga, Latvija, 1995, 115 lp.
3.Skat. [2], 115. lp.
4.
“The believers who assemble in York County, Pennsylvania,” “The Truth About Salvation” section of a distributed tract. 
5.Skat. [4].

© Viktors Barviks, 1997 un Teds Stjuarts (ar redaktora Teda Stjuarta laipnu atļauju izmantots neklātienes Bībeles kursa materiāls: Ko Bībele saka, 5. stunda: “Cilvēka pestīšanas pieņemšana” (Ted Stewart’s (Editor) What the Bible Says, Lesson V: “Man’s Acceptance of Salvation”)). Šīs stundas pavairošana ir atļauta, ja tā tiek pavairota visā pilnībā. Materiāla pārdošana vai izmantošana ar cita autora vārdu ir aizliegta.