4. STUNDA: DIEVA PESTĪŠANAS DĀVANA.

 

Iepriekšējās stundās mēs redzējām, ka Bībele ir Dieva vārds, ka tā ir mūsu autoritāte garīgās lietās. Mēs arī iemācījāmies, ka Bībeles tēma ir Dieva plāns, lai glābtu grēcīgo cilvēku. Tagad palūkosimies, ko Bībele saka par Dieva pestīšanas dāvanu cilvēkiem.

 

 I. CILVĒKA PESTĪŠANAS NEPIECIEŠAMĪBA.

 

 

 Cilvēka pestīšanas nepieciešamību var pamatot ar vienu vārdu – grēks. Šī vajadzība ir saprotamāka, ja saprot (A) grēka nozīmi, (B) grēka vispārīgo klātbūtni un (C) grēka nopietnās sekas.

 

 A. GRĒKA NOZĪME.

 

 

 Vārds “grēks” ir tulkojums pirmā gadsimta grieķu valodas vārdam “ἁμαρτια” – “hamartija”. “Hamartija” nozīmē “netrāpīt mērķī” un ir cēlies, uzrādot rezultātu šaušanā ar stopu. Jaunajā Derībā mērķis ir Dieva griba. Ja cilvēks kaut kādā veidā nedzīvo saskaņā ar Dieva gribu, tad viņš netrāpa mērķī, un tas ir grēks.

 

 Cilvēks pats trāpa vai netrāpa mērķī. Frāze “iedzimtais grēks” Bībelē neeksistē. Grēks neiedzimst. To var pierādīt arī citādi.

 

 Piemēram, cilvēks sastāv no garīgā un no fiziskā. Tātad, ja iedzimtais grēks atnāk pie mums, pirms mēs piedzimstam, tad tam ir jānāk vai nu garīgā, vai fiziskā veidā, t.i., miesīgi.

 

 Taču Bībele māca, ka pēc nāves gars atgriežas pie Dieva, kas to ir devis (Sal. m. 12:7). Tā kā mūsu gars ir dots no Dieva, Bībele Dievu sauc par mūsu garu Tēvu (Ebr. 12:9). Tomēr Jēk. 1:17 saka: “Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes zemē, no gaismas Tēva, pie kura nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas.” Ja Dievs ir iedevis mums mūsu garu un Viņš dod pilnīgas un labas dāvanas, vai tad Viņš pieliks klāt pie gara kaut kādu iedzimto grēku? Protams, ka nē! Tātad varam secināt, ka nekāds iedzimtais grēks neatnāk pie mums garīgā veidā.

 

 Bet kā ir ar fizisko? Kā ar miesu? Vai kāds iedzimtais grēks var atnākt pie mums no miesas? Sāksim ar Jēzu. Jēzum bija miesa (Jāņa 1:14; Gal. 4:4). Tomēr Jēzus bija bezgrēcīgs (2. Kor. 5:21). Tas, starp citu, nozīmē, ka Viņam nebija iedzimtā grēka no miesas. Taču Bībele māca, ka kristiešiem “nav augstais priesteris [Jēzus], kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet, kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka” (Ebr. 4:15). Lai tiktu kārdināts “visās lietās”, kā mēs tiekam kārdināti, vai Jēzum nebija jābūt tādai pašai miesai kā mums? Protams, ka jā. Citādi Viņš nebūtu bijis kārdināts, tāpat kā mēs, vai ne? Ebr. 2:17 ir rakstīts: “... Viņam visās lietās bija jātop brāļiem līdzīgam...” – t.i., cilvēkam līdzīgam. Tātad mēs varam secināt, ka cilvēkiem, tāpat kā Jēzum, nekāds iedzimtais grēks no miesas nepiemīt. Ja nekāds iedzimtais grēks garīgā vai fiziskā (no miesas) veidā nenāk, tad jāsecina, ka grēks neiedzimst!

 

 Tādēļ Pāvils arī raksta, ka reiz savā dzīvē bez bauslības bija dzīvs, bet nomira [protams garīgi] tad, kad grēks, izmantojot bausli, kļuva dzīvs viņā, (skat. Rom. 7:9-11). Pāvils piedzima bez grēka, bet, kad viņš apzinājās, kas ir labs un ļauns un izvēlējās ļauno, tad viņš nomira garīgi. Pāvilam bija jābūt garīgi dzīvam, lai nomirtu garīgi.

 

 Grēka pamatcēlonis ir cilvēka savtība vai mīlestības trūkums pret Dievu un citiem. Perfekta mīlestība Dievam un citiem rada perfektu paklausību Dieva gribai (Jāņa 14:15,21,23,24) un labus darbus, ne ļaunus savam tuvākajam (Rom. 13:10). Cilvēks grēko tad, kad viņš grib piepildīt savtīgās kārības, neievērojot Dieva gribu vai sava tuvākā labklājību. Jēk. 1:14-15 izskaidro: “Bet katru kārdina viņa paša kārība, to vilinādama un valdzinādama. Pēc tam kārība, kad tā ieņēmusies, dzemdē grēku, bet grēks, padarīts, dzemdē nāvi.” Grēks sākas cilvēka sirdī kā ļauna doma (Mat. 15:18-19). Cilvēks jau sagrēko tajā brīdī, kad viņš pakļaujas iekārei, cerot to piepildīt. Tā Jēzus saka: “... ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī” (Mat. 5:28).

 

 Cilvēks grēko, darot to, ko Dievs ir aizliedzis. Piemēram, kad Ādams un Ieva ēda augli, ko Dievs bija aizliedzis viņiem ēst, viņi grēkoja. Jaunajā Derībā par grēkiem uzskatītas tādas lietas kā netiklība, nešķīstība, izlaidība, elku kalpība, burvība, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, nesaticība, skaudība, dzeršana, dzīrošana, utt. (Gal. 5:19-21; skat. arī Rom. 1:29-32; 1. Kor. 6:9-10). Cilvēks, kas nodarbojas ar šīm lietām, grēko.

 

 Cilvēks grēko, arī nedarot to, ko Dievs grib. Piemēram, cilvēks grēko, ja tas izvēlas nekļūt par kristieti (Ebr. 2:3; 2. Tes. 1:7-8). Dievs mums pavēl būt paklausīgiem arī valstij (Rom. 13:1-7), augt tikumā, atziņā, atturībā, pacietībā, dievbijībā, brālībā un mīlestībā (2. Pēt. 1:5-10), audzināt un pamācīt savus bērnus būt paklausīgiem tam Kungam (Ef. 6:4). Ja izvēlamies to nedarīt, tad tas ir grēks. Jēkabs saka: “Tad nu, kas zina labu darīt un to nedara, tam tas ir par grēku” (Jēk. 4:17).

 

 Tātad cilvēks grēko, (1) darot to, ko Dievs ir aizliedzis un (2) nedarot to, ko Dievs grib. Bet kurš ir grēkojis?

 

 

 B. GRĒKA VISPĀRĒJĀ KLĀTBŪTNE.

 

 

 Kurš var pateikt, ka viņš nekad nav darījis kaut ko ļaunu, vienmēr ir darījis labo, viņam nekad nav bijušas ļaunas domas, un viņš nav pārkāpis Dieva pavēles, lai kalpotu savām kārībām? Svētie raksti skaidri saka: “Nav neviena taisna, it neviena.... Nav neviena, kas dara labu, it neviena.... Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības” (Rom. 3:10,12,23). “Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi un patiesība nav mūsos” (1. Jāņa 1:8). Patiesi neviens atbildīgs cilvēks nav izvairījies no grēka traģiskās ietekmes. Grēks ir aptraipījis katra cilvēka dzīvi.

 

 Bet vai Dievs uzskata labus cilvēkus par grēciniekiem arī tad, kad viņi ir izdarījuši daudz mazāk grēku kā citi? Bībele atbild: “Jo, kas visu bauslību [Dieva likumus] pildītu, bet grēkotu pret vienu bausli, tas ir noziedzies pret visiem” (Jēk. 2:10). Ja mēs ievērojam visus Dieva likumus, izņemot vienu, mēs esam tik un tā vainīgi Dieva priekšā! Viens grēks ir pārrauts posms Dieva bauslības ķēdē. Ja mēs esam iekārojuši vienu reizi, vai melojuši vienu reizi, vai arī esam pakļāvušies ļaunām domām vienu reizi, tad mēs esam grēcinieki Dieva acīs.

 

 “Bet kā ar nezinošiem?” – kāds var jautāt. Ap. d. 17:30 saka: “Bet Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem.” Arī tiem, kas nezina Dieva gribu, ir pienākums meklēt Dievu (Ap. d. 17:27). Tie, kuri pasīvi paliek nezināšanā, tāpat tiks arī attiecīgi tiesāti (Lūk. 12:47-48). Nezināšana neglābj.

 

 Tātad – nedz nezinātāji, nedz morāli vislabākie cilvēki nestāvēs Dieva priekšā nevainīgi. Neviens nav perfekti paklausījis Dieva likumiem. Kaut kādā veidā katrs cilvēks ir grēkojis un šie grēki aptraipa viņa dvēseli. Vienalga, cik daudz labu darbu viņš dara pēc tam, viņa darbi nevar izglābt viņu no personīgajiem grēkiem (Ef. 2:8-9; Tit. 3:5).

 

 Tātad visi cilvēki, kuri paši var kaut cik atbildēt par savu rīcību, ir grēcinieki. Vai tas ir slikti? Cik tas ir nopietni?

 

 

 C. GRĒKA NOPIETNĀS SEKAS.

 

 

 Fakts, ka visi ir grēkojuši, ir ļoti svarīgs, ņemot vērā grēka sekas. Grēks atnes sodu. Dievam, taisnam esot, ir jāsoda nepaklausīgie. Taisnība katrā zemē prasa sodu tiem, kas pārkāpj likumu. Tiesnesi, kurš nespriež sodu likuma pārkāpējiem, neuzskata par taisnīgu. Taisnības princips tāpat prasa, lai Dievs soda Viņa likumu pārkāpējus. Dienā, “kad parādīsies Dieva dusmība un Viņa taisnā tiesa”, Dievs “ikvienam atmaksās pēc viņa darbiem” (Rom. 2:5-6).

 

 Ādama grēka sekas. Ādama, kā visas cilvēces pārstāvja, grēks pasaulē ienesa fizisko nāvi. 1. Kor. 15:21-22 saka: “Jo, kā caur cilvēku nāve, tā arī caur cilvēku miroņu augšāmcelšanās. Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti.” Dievs cilvēkus izdzina no brīnišķīgā dārza un sprieda nāves sodu pār viņiem un nākamajām paaudzēm, neatļaujot viņiem ēst no dzīvības koka, kas atradās Ēdenes dārza vidū (1. Moz. 3. nod.). Kaut arī visi cilvēki piedzīvo sekas no Ādama grēka, neviens cits, izņemot pašu Ādamu, nenes viņa grēka vainu, jo, kā mēs jau redzējām, grēks neiedzimst. Līdzīgi arī bērni cieš tās sliktās sekas, bet ne vainu, no tā, ka tēvs ir dzērājs.

 

 Katra cilvēka personīgo grēku sekas. Ādams arī katram cilvēkam simbolizē potenciālu iespēju grēkot, tāpat kā Kristus simbolizē potenciālu iespēju iegūt pestīšanu (Rom. 5:14-19). Taču kaut arī visiem cilvēkiem atnāk fiziskā nāve Ādama grēka dēļ, tomēr atsevišķam cilvēkam garīgā nāve ir tikai viņa paša grēka dēļ. Ec. 18:20 saka:

 

 Ikvienam, kas grēku dara, jāmirst. Bet dēlam nav jānes sava tēva noziegums, un tēvam nav jānes dēla noziegums. Taisnam tiek alga par viņa taisnību, un bezdievim sods par viņa bezdievību.

 

 Skat. arī Rom. 2:6; 14:12. Cilvēks mirst garīgi tikai viņa paša grēku dēļ. Ef. 2:1 saka: “Arī jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos....” Garīgā nāve nedraud jaundzimušajiem, jo viņi nespēj grēkot.

 Fiziskajā nāvē miesa ir bez gara (Jēk. 2:26). Garīgā nāve iestājas tad, kad gars ir atdalīts no Dieva - garīgās dzīvības avota. Jes. 59:1-2 ir rakstīts:

 

Redzi, tā Kunga roka nebūt nav par īsu, lai tā nevarētu palīdzēt, un Viņa auss nav aizkritusi, ka tā nevarētu dzirdēt. Bet jūsu pārkāpumi jūs attālina no jūsu Dieva, un jūsu grēki apslēpj Viņa vaigu no jums, ka Viņš neklausās uz jums....

 

 (1) Šajā dzīvē cilvēks sava personīgā grēka dēļ ir attālināts no Dieva (Jes. 59:1-2), atsvešinājies “no Dieva dzīvības” (Ef. 4:18), miris “savos pārkāpumos un grēkos” (Ef. 2:1), tātad atdalīts no Dieva garīgās svētības. Šajā garīgās nāves stāvoklī cilvēks var svārstīties savās domās pat par Dieva esamību. Cilvēks piedzīvo labumu savā dzīvē un uztver visu to brīnišķo kārtību, ko Dievs ir radījis dabā un Visumā, un it kā tic, ka Dievs ir. Tajā pašā laikā šis cilvēks iepriekš minēto iemeslu dēļ nepiedzīvo Dieva klātbūtni savā ikdienas dzīvē tā kā tas varētu būt, un tad šaubās, vai Dievs vispār eksistē.

 

 Turklāt šajā garīgās nāves stāvoklī grēks aptumšo saprātu (Ef. 4:18), notrulina sirdsapziņu (Ef. 4:19), paralizē labo gribu (Rom. 7:14-23) un verdzina miesu (2. Pēt. 2:19). Nodošanās alkoholam un narkotikām ir piemērs par grēka briesmīgo un valdzinošo spēku pār cilvēka miesu un prātu.

 

 Šajā dzīves postā personīgā grēka augļi un garīgā nāve, kas ir šo augļu sekas, ir skaidri redzami. Personīgais grēks izraisa karus un vajāšanas, korupciju un uzpirkšanu biznesā un valstī, rasismu, nacionālo naidu un sociālo netaisnību, bada algas no darba devējiem, blēdības, melus un neauglīgu darbu no strādniekiem. Personīgais grēks rada bērnus bez tēviem, izpostītas ģimenes, nelaimi, pamestus vecos cilvēkus un nabadzību. Šo ļauno augļu izcelsme nav meklējama kādā politiskajā sistēmā, bet gan personīgajā grēkā. Ja cilvēki perfekti sekotu Dieva gribai, šis posts pazustu. Bet cilvēki turpina grēkot un grēka briesmīgās sekas turpina mocīt cilvēci.

 

 (2) Pastarajā Dienā šīs dzīves personīgajam grēkam ir vēl nopietnākas sekas, kuras katram būtu ieteicams pašam izpētīt Bībelē. Taču vienalga ko elle nozīmē tiem, kuriem paliks savi grēki, mēs varam zināt, ka tas būs ļoti ļoti nepatīkami. Piemēram, Jēzus teica: “Tā tas būs pasaules pastarā galā: eņģeļi izies un atšķirs ļaunos no taisnajiem un tos metīs degošā ceplī, tur būs kaukšana un zobu trīcēšana” (Mat. 13:49-50). Bībele arī runā par iemešanu “galējā tumsībā”, kur “būs raudāšana un zobu trīcēšana” (Mat. 22:13). Turklāt Jēzus teica: “Un nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj, bet dvēseli nespēj nokaut, bet labāk bīstieties no tā, kas spēj dvēseli un miesu nomaitāt ellē” (Mat. 10:28).

 

 āvils raksta: “Jo jūs paši labi zināt, ka tā Kunga diena nāk tāpat kā zaglis naktī, kad sacīs: nu ir miers un drošība, tad pēkšņi pār viņiem nāks posts, kā dzemdību sāpes pār grūtnieci, un viņi nevarēs izbēgt” (1. Tes. 5:2-3) un 2. Tes. 1:9: “Tie kā sodu saņems mūžīgo pazušanu no [vai “projām no”; gr. val. → “apo”] tā Kunga vaiga un viņa varenās majestātes.” Jūd.:13 ir rakstīts, ka, (kontekstā) grēcīgiem viltus mācītājiem ir rezervēta galējā tumsa mūžīgi (mūžīgi → uz visiem laikiem; gr. val. → eiVaiwna; salīdz. ar Jāņa 6:51,58).

 

 Tā mēs redzam grēka nopietnās sekas, kas attiecas uz visiem atbildīgiem cilvēkiem, jo visi ir grēkojuši (Rom. 3:23). Ļoti liela plaisa šķir grēciniekus no Dieva. Cilvēks pats nespēj sevi izglābt. Viņš var tikai gauži raudāt pēc pestītāja no Dieva. Kāda būs atbilde?

 

DIEVS

  

grēks

grēks

grēks

grēks

grēks

grēks

grēks

grēks

grēks

 

CILVĒKS

 

 

  II. DIEVS DĀVINA PESTĪŠANU  CAUR KRISTU.

 

 

 Dievam, taisnam esot, nav pienākums izglābt grēciniekus. Kā Dieva likumu pārkāpēji grēcinieki ir taisnīgi sodāmi. Tikai nevainīgiem, kas ir bijuši perfekti paklausīgi Dieva likumiem, pienākas pestīšanas svētība. No šī viedokļa visi ir nosodāmi, jo visi ir grēkojuši. Tomēr Dievs nav tikai taisns, bet arī pilns ar mīlestību un žēlastību (1. Jāņa 4:8; Rom. 5:15). Dievs “grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas” (1. Tim. 2:4). Taču kā Dievs var samierināties ar to, ka Viņa taisnība prasa perfektu paklausību un sodu grēkam, un ar to, ka Viņš no savas lielās žēlastības grib piedāvāt grēciniekiem pestīšanu?

 

 Dieva atrisinājums ir Jēzus Kristus. “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (Jāņa 3:16). Fil. 2:6-11 ir rakstīts:

 

 Kas [Jēzus Kristus], Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstināja un dāvināja Viņam vārdu pāri visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē, un ikkatra mēle apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu.

 

 Tikai Jēzum ir dotas tiesības būt par starpnieku starp Dievu un cilvēkiem (1. Tim. 2:5-6). Cilvēks var nākt pie Dieva tikai caur Jēzu (Jāņa 14:6; Ap. d. 4:12). Jēzus upuris ir vienīgais, kas var glābt cilvēku no visiem viņa grēkiem (Ebr. 7:27; 10:14). Tas ir pietiekams pamats grēku piedošanai gan pirms Jēzus krustā sišanas (Ebr. 9:15; 10:4), gan arī pēc tam. Kādā veidā Dievs dod pestīšanu caur Kristu?

 

 

 A. CAUR KRISTU DIEVS PIEDOD GRĒKUS.

 

 

  Jēzus Kristus, dzīvojot zem bauslības, to piepildīja. Dieva acīs Jēzus dzīvoja to perfekto dzīvi (1. Pēt. 2:22), ko cilvēks nedzīvo un tā kļuva par pirmo cilvēku, kas nebija pelnījis grēka sodu. Tomēr Jēzus nomira pie krusta kā noziedznieks un reāli izcieta sodu grēka dēļ. Kādēļ?

 

 Jēzus perfektā dzīve un netaisnīgā nāve ļauj Dievam pieņemt Viņa Dēla nāvi kā to sodu, ko taisnība prasa pasaules grēku dēļ (1. Tim. 2:5-6). Kristus cieta, nevis savu, bet mūsu grēku dēļ. “Viņš uznesa mūsu grēkus savā miesā” (1. Pēt. 2:24) un “vienreiz grēku dēļ miris, taisnais par netaisniem, lai” mūs pievestu Dievam (1. Pēt. 3:18). “To, kas grēka nepazina, Viņš [Dievs] mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā [Kristū] kļūtu Dieva taisnība” (2. Kor. 5:21). Tātad Kristū “mums dota pestīšana Viņa asinīs” (Ef. 1:7). Kas par lielisku dāvanu! Dievs piedāvā grēcīgam cilvēkam taisnību, kas balstīta uz Jēzus Kristus perfekto dzīvi. Jēzus cieta, lai mēs varētu izbēgt no ciešanām Pastarā dienā.

 

 Jēzus atklāj un piepilda Dieva taisnību un žēlastību. Caur krustu Dievs ir taisns (sodot grēku) un taisnotais (piedodot grēku) (Rom. 3:26).

 

 

 B. CAUR KRISTU DIEVS DOD  SPĒKU UZVARĒT GRĒKU.

 

 

 Dievs arī iedod kristietim vēlēšanos un spēku uzvarēt grēku savā dzīvē. Rom. 5:7-8 ir rakstīts: “Neviens tik lēti nemirs par kādu taisno. Par to, kas labs, jau drīzāk kāds ir gatavs mirt. Bet Dievs savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.” Tā mīlestība, ko Kristus upuris mums parāda, aicina cilvēku pie Dieva (Jāņa 12:32), dodot cilvēkam vēlēšanos atbildēt Dievam ar mīlestību: “Mēs mīlam, jo Viņš mūs papriekš ir mīlējis” (1. Jāņa 4:19). Šī mīlestība pret Dievu padara grēku atbaidošu, jo tas sāpina Dievu. Tas, kas ir atbaidošs, atmirst.

 

 Tāpat Dievs parāda cilvēkam pareizo dzīvesveidu. Kristus bezgrēcīgā dzīve cilvēkam dod perfektu, dzīvu piemēru, kas modina uz dievbijīgu dzīvi (Jāņa 8:12). Dievs ir iedevis cilvēkam Bībeli, lai atklātu šo perfekto dzīvesveidu (2. Tim. 3:16-17). Dievs ieliek arī Svēto Garu kristiešos, lai stiprinātu viņu centienus uz dievbijīgu dzīvi (Ef. 3:16) un apsola izeju no katra kārdinājuma (1. Kor. 10:13; lat. tulk. → “pārbaudījums”). Dievs pārmāca savus bērnus tad, kad viņi iekrīt grēkā, lai tie tur nepaliktu (Ebr. 12:4-11). Dievs mums ir sagādājis garīgu ģimeni, proti, draudzi, lai uzvarētu grēku (Gal. 6:1; Jēk. 5:16-20; Jūd. :21-23). Kaut arī viņi grēko, kristieši patiešām ir miruši grēkam (Rom. 6:2).

 

 

C. CAUR KRISTU DIEVS IEDOD  SVĒTĪBU ŠAJĀ DZĪVĒ.

 

 

 “... dievbijība der visās lietās, jo tai ir tagadējās un nākamās dzīves apsolījums” (1. Tim. 4:8). Ef. 1:3 ir rakstīts: “Lai slavēts mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, kas mūs Kristū ir svētījis ar visāda veida garīgu svētību debesīs.” Tas attiecas arī uz kristiešiem šajā dzīvē. Piemēram, Dievs kristiešiem ir ne vien piedevis (Ef. 1:7), bet arī viņus izredzējis (Ef. 1:4), atklājis viņiem “savas gribas noslēpumu” Kristū (Ef. 1:9) un apzīmogojis ar Svēto Garu (Ef. 1:13). Jēzus pat teica: “Kas mani mīl, tas manus vārdus turēs un mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājas vietu” (Jāņa 14:23). Tātad kristieši piedzīvo patieso svētību (laimi; Mat. 5:3-11), kā Jēzus arī teica Jāņa 10:10: “Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un būtu tā papilnam.”

 

 Turklāt krusts ne tikai nodibina mieru starp Dievu un cilvēkiem, ja vien cilvēks to pieņem, bet arī pašu cilvēku vidū. Kā piemēru Pāvils piemin jūdus un nejūdus (lat. tulk. → pagānus) pirmajā gadsimtā, kuri bija ļoti naidīgi savā starpā. Ef. 2:14-16 Pāvils raksta:

 

 Jo Viņš [Kristus] ir mūsu miers: Viņš abus [jūdus un nejūdus] darījis par vienu un noārdījis starpsienu, kas mūs šķīra, proti ienaidu, atceldams pats savā miesā bauslību ar viņas daudzajiem priekšrakstiem, lai savā personā abus pārradītu par vienu jaunu cilvēku un nodibinātu mieru, lai, nonāvējot ienaidu pie krusta, salīdzinātu vienā miesā ir vienus, ir otrus ar Dievu.

 

 Kristū jūdi un nejūdi kļuva un ir viens. Taču šī patiesība un spēks attiecas uz visiem laikiem, arī uz mūsu pasauli. Dievs ir nodibinājis svētu sadraudzību starp saviem cilvēkiem (kristiešiem; 1. Jāņa 1:7; Ef. 2:19). Kristū visi ir viens, vienalga pie kādas rases, tautības, valodas, utt. kristieši pieder, un vienalga kāds naids agrāk uzkundzējies šo cilvēku vidū. Politika, nebūdama automātiski ļauna, nekad nespēs radīt šo īsto mieru starp cilvēkiem. Cilvēki šo mieru nodibināt nespēj. Tikai Dievs spēja “nodibināt” šo mieru, piesitot savu vienpiedzimušo Dēlu pie krusta! Dievs vienkārši prasa, lai kristieši šo mieru uztur Kristū (Ef. 4:1-6).

 

 Svētā Gara augļi, ko patiesie kristieši nes, ne tikai padara viņus laimīgus, bet arī pasauli labāku. Svētā Gara augļi (Gal. 5:22: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība un atturība) iznīcina naidu, rūgtumu un apspiešanu. Dievs ir apsolījis, ka taisnie būs par svētību jebkurai tautai (Sal. p. 14:34).

 

 Dievs ir arī apsolījis gādāt par kristiešiem fiziski šajā dzīvē (Mat. 6:25-34). Protams, kristiešiem pašiem jāstrādā, cik tas ir iespējams, ja viņi grib ēst (2. Tes. 3:6-15).

 

 

 D. CAUR KRISTU DIEVS IEDOD MŪŽĪGO DZĪVĪBU.

 

 

Pestīšanas svētība vēl lielāka ir pēc Pastarās tiesas. Caur Kristus augšāmcelšanos atpestītie cilvēki var līksmoties par gaidāmo mūžīgo svētību, kas ir uzglabāta debesīs (1. Pēt. 1:3-5; Jāņa 5:28-29; 1. Tes. 4:17). Ja Kristus būtu palicis kapā, tad kristiešu cerība būtu pazudusi līdz ar Viņu (1. Kor. 15:17-19). Bet tāpēc, ka Kristus tika augšāmcelts, uzticīgie kristieši arī tiks augšāmcelti – garīgā miesā (pareizs tulkojums no gr. val. būtu → “garīgā ķermenī”; 1. Kor. 15:44) uz neiznīcību (1. Kor. 15:51-54). Pāvils mūs iepriecina, “ka šī laika ciešanas ir nenozīmīgas, salīdzinot ar nākamo godību, kas mums [kristiešiem] parādīsies” (Rom. 8:18).

 

 

 III. DIEVA DĀVANA VISIEM.

 

 

 Caur Jēzu Kristu pestīšana ir pilnīga. Kristū Dievs piedod grēkus, iedod spēku uzvarēt grēku, iedod daudz svētību šajā dzīvē (tajā skaitā Svēto Garu) un mūžīgo dzīvību ar To Kungu tad, kad Jēzus nāks otrreiz. Pestīšana patiešām ir vērta vairāk nekā visa šīs pasaules bagātība, slava un izpriecas (Mat. 16:26; Ebr. 11:25-26). Kas par lielisku dāvanu! Ef. 2:8-10 ir rakstīts:

 

 Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana; ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. Jo mēs esam viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.

 

 Taču ja pestīšana ir Dieva dāvana, un Dievs grib, lai visi cilvēki tiek izglābti (1. Tim. 2:4), vai tiešām visi cilvēki tiks izglābti? Kaut arī Dievs grib glābt visus, pestīšana neatnāk automātiski visiem, vienalga kā viņi dzīvo. Jāņa 8:12 Jēzus teica: “Es esmu pasaules gaisma; kas seko man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.” Tātad pestīšanas noteikums ir sekot Jēzum, tā kā Jēzus teica cilvēkiem: “Seko man!”

 

Protams, lai kļūtu par Viņa sekotāju, cilvēkam ir jāiepazīst Jēzus personība, dzīve un mācība. Tādēļ lūdzu, turpiniet lasīt kādu no evaņģēlijiem!

 

 Nākamā stunda parādīs, kā cilvēkam pareizi jāsāk sekot Jēzum, tādējādi saņemot Dieva pestīšanas dāvanu.

 

 

 

 © Teds Stjuarts (ar redaktora Teda Stjuarta laipnu atļauju izmantots neklātienes Bībeles kursa materiāls: Ko Bībele saka, 4. stunda: “Dieva pestīšanas dāvana” (Ted Stewart’s (editor) What the BibleSays, Lesson IV: “God’sGift of Salvation”)) un Viktors Barviks, 1997. Šīs stundas pavairošana ir atļauta, ja tā tiek pavairota visā pilnībā. Materiāla pārdošana vai izmantošana ar cita autora vārdu ir aizliegta.

 

 

AICINĀJUMS

Gadsimtiem ilgā Bībeles aizēnošana ar cilvēku radītām reliģiskām tradīcijām ir radījusi sakropļotu reliģiju. Vienīgi paklausīšana Dieva vārdam rada patiesu nekonfesionālu kristietību. Jūs arī varat izvēlēties šo vienkāršo, bet patieso ceļu. Mēs aicinām nākt mums līdzi.

Rīgas centra Kristus draudze ir garīga ģimene, kas tic Dieva žēlastības vēstij grēciniekam Jēzū Kristū. Draudzes ticības pamats ir Bībele - Dieva vārds. Pirmajā gadsimtā Dieva vārds izglāba dvēseles (Jēk. 1:21), radīja draudzes piederību (Ap. d. 2:41,47), valdīja pār draudzi (Titam 1:9) un spēja to pasargāt no maldu ceļa (Ap. d. 20:28-32). Dieva vārds ir neiznīcīga, dzīva sēkla, kas “paliek mūžīgi” (1. Pēt. 1:23-25). Kristus vārds nesīs to pašu divdesmit pirmajā gadsimtā kā pirmajā gadsimtā – kristiešus Viņa draudzē.


Dr. Maikla C. Armora brošūra: "Iepazīstini draugus un kaimiņus ar Kristus draudzēm"

Dr. Maikla C. Armora brošūra: "Iepazīstini draugus un kaimiņus ar Kristus draudzēm"

SVĒTDIENAS DIEVKALPOJUMI

Jūs esat aicināts uz Rīgas centra Kristus draudzes svētdienas dievkalpojumiem, Akadēmijas laukumā 1, 3. stāvā, 305. telpā, plkst. 10.30.

© 2017 Rīgas centra Kristus draudze. All Rights Reserved. Designed By JoomShaper