10. STUNDA: PIEVĒRŠANĀS JAUNĀS DERĪBAS DRAUDZEI.

 

Jūs esat sācis lasīt neklātienes Bībeles kursa Lai top gaisma! desmito stundu. Piedaloties šajā kursā, Jums ir bijusi iespēja izprast, cik mūsdienu “kristīgā pasaule” īstenībā ir izkropļota. Mēs ceram, ka Jums ir radusies pārliecība par nepieciešamību turēties pie Dieva vārda – Bībeles. Kāds varētu jautāt: “Ja kristīgā pasaule patiešām ir tik izkropļota, tad kā tas viss izveidojās?” Šī stunda sniegs atbildi uz šo jautājumu. Sāksim ar tēmu par draudzes organizāciju.

 

I. DRAUDZES ORGANIZĀCIJA.

 

Ebr. 8:5 ir rakstīts:

 

... kā arī Mozum bija norādīts, kad tas jau bija gatavs uzsliet telti, jo Viņš [Tas Kungs] saka: redzi, tu darīsi visu pēc tā parauga, kas tev kalnā tika parādīts.

 

“... tu darīsi visu pēc tā parauga....” Dievs ir iedevis mums paraugu Savā vārdā. Bībeles paraugs mums māca, kā dzīvot un kā pielūgt Viņu (skat. 8. stundu). Taču mums ir arī paraugs Bībelē, kas mums atklāj Dieva gribu draudzes organizācijai. Dievs patiešām rūpējas par visu.

 

A. JĒZUS KRISTUS – DRAUDZES DIBINĀTĀJS UN GALVA.

 

Pirmkārt, Jēzus Kristus ir draudzes dibinātājs (Mat. 16:18). Viņš to nodibināja Jeruzālemē (Jes. 2:3) caur Svēto Garu un Saviem apustuļiem nedaudz dienu pēc savas uzbraukšanas debesīs (Ap. d. 1. un 2. nod.). Jēzus ir arī Savas draudzes galva (Ef. 1:22). Ir tikai viena galva draudzei; tas ir Jēzus.

 

B. JĒZUS APUSTUĻI.

 

Otrkārt, pirmajā gadsimtā draudzē darbojās Jēzus apustuļi. Taču kā iemācījāmies 7. stundā, Jēzus Kristus apustuļi vairs nedzīvo uz šīs zemes.

 

C. BĪSKAPI.

 

Treškārt, tagad, tāpat kā pirmajā gadsimtā, draudzēs darbojas vienlīdzīgi vecākie (1. Pēt. 5:1) vai vecajie (Ap. d. 20:17) – gr. valodā “presbuteroi” – latviešu valodā saukti presbiteri (Tit. 1:5). Ja salīdzina Ap. d. 20:17 ar 20:28 var redzēt, ka vārds “sargi” (“episkopoi” gr. val.) ir sinonīms vārdiem “vecākie”, “vecajie” un “presbiteri”. Turklāt, salīdzinot Tit. 1:5 ar 1:7 var redzēt, ka vārds “bīskaps” (“episkopos” gr. val.) ir sinonīms vārdam “presbiters”. Protams, “bīskaps” ir “sargs”, būdams tas pats vārds arī grieķu valodā. Tātad bīskaps ir sargs, arī vecākais, arī vecajais, arī presbiters. Tas ir viens un tas pats amats draudzē.

 

Draudzes vecajie draudzi gana (1. Pēt. 5:1-4; Ap. d. 20:28), sargā (Ap. d. 20:28) un māca (1. Tim. 3:2). Viņi gādā par draudzi (1. Tim. 3:5), rāda tai priekšzīmi (1. Pēt. 5:3) un rūpējas par pareizo doktrīnu (Tit. 1:9).

 

Jaunā Derība apraksta, kādām īpašībām jābūt draudzes vecajiem: 1. Tim. 3:1-7 (skat. arī 3:11); Tit. 1:6-9; 1. Pēt. 5:1-3. Lasot Jauno Derību, ir redzams, ka draudzi vienmēr vada nevis viens vecajais, bet vairāki. Attiecībā uz šo darbības lauku – viņi ir tikai vienas draudzes gani: Ap. d. 14:23; 20:17,28; 1. Pēt. 5:1,2.

 

Ņemot vērā tās prasības, kas Dieva vārdā ir pret bīskapiem, protams, ne katrai draudzei uzreiz tādi būs bīskapi. Gadījumā, ja draudzē nav bīskapu, draudzes brāļiem ir jāuzņemas draudzes vadība. Apustuļu darbos varam bieži sastapt brāļu darbību (skat. Ap. d. 6:3; 9:29-30; 10:23; 11:1; 15:22,40; 16:2; 17:10; 18:27). Vadīšanas lomu Dieva bērnu vidū Bībele piešķir vīriešiem. Jēzus apustuļi visi bija vīrieši. Bīskapiem ir jābūt vīriešiem (1. Tim. 3:2; Tit. 1:6). Skat. arī Ap. d. 6:3; 1. Tim. 2:1-15). Taču Fil. 4:1 vārds “brāļi” noteikti attiecas uz Euodiju un Sintihu Fil. 4:2 – divām māsām Kristū. Acīmredzot, vārds “brāļi” attiecas uz draudzes vīriešu un sieviešu kopumu, bet to vada vīrieši – brāļi. Brāļiem ir jāvada, bet arī jāuzklausa draudzes māsu viedoklis (Ap. d. 6:1-5). Brāļiemjāvada, lai celtu, nevis postītu (2. Kor. 13:10). Totalitārisms nav pieļaujams. Brāļiem nav jāvada, tikai lai vadītu. Jaunā Derība norāda uz spēcīgām un ievērojamām māsām: Foiba (Rom. 16:1-2); Priskilla (Ap. d. 18:24-26); Marija (Rom. 16:6); Filipa četras meitas (Ap. d. 21:8-9); Euodija un Sintiha (Fil. 4:2-3). Brālis, kas labi nepārzina Dieva vārdu, nav pieredzējis Tā Kunga lietās, kas ir nomākts ar grēkiem, lai labāk klusē, nevis draudzē māca citus. Tas, lai labāk seko, nevis vada. [1]

 

Ir jāpiebilst, ka arhibīskapa vai pāvesta amata ideja Dieva vārdam ir pilnīgi sveša. Ir cilvēki, kas atsaucas uz Jēzus teikto Pēterim Mat. 16:18, lai aizstāvētu domu, ka Jēzus draudze ir celta uz Pētera un, pēc viņu domām, visiem sekojošiem “Pēteriem” – pāvestiem:

Tu esi Pēteris [petrozpetros → akmens], un uz šīs klints [petra → petra] es celšu savu draudzi, un nāves vārtiem to nebūs uzvarēt.

 

Tomēr kontekstā Mat. 16:13-20 galvenā tēma ir nevis, kas ir Pēteris, bet – kas ir Jēzus? Par ko ir runa 13., 14., 15., 16. un 20. pantā? Pēteris patiesi teica 16. pantā: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Tātad konteksts prasa, lai šī klints būtu Pētera teiktais, ka Jēzus ir “Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Tas arī būtu saskaņā ar paralēliem tekstiem Dieva vārdā (1. Pēt. 2:4-8; u.c.). Jēzus Kristus ir draudzes vienīgais Augstais Gans (1. Pēt. 5:4).

 

D. DIAKONI, EVAŅĢĒLISTI UN MĀCĪTĀJI.

 

Ceturtkārt, Kristus draudzei dod arī diakonus, evaņģēlistus un mācītājus (Ef. 4:11). Vārds “diakons” nozīmē “kalps”. Visi Jēzus mācekļi ir kalpi. Taču diakoni ir draudzes (vienas draudzes) kalpi, kas kalpo lietās, kas prasa draudzes īpašu uzticību, līdzīgi kā tas bija Ap. d. 6:1-6. Jaunā Derība apraksta, kādām īpašībām jābūt diakoniem: 1. Tim. 3:8-13.

 

Kaut gan visiem kristiešiem jādarbojas, lai izplatītu evaņģēlija labo vēsti par Jēzu, evaņģēlisti ar to nodarbojas īpaši. Filips (Ap. d. 6:5; 21:8) un Timotejs (2. Tim. 4:5) bija evaņģēlisti. Par Filipa darbību var lasīt Ap. d. 8:5-40.

 

Mācītāji māca Dieva vārdu. Viņiem, protams, ir jāzina Dieva vārds un jādzīvo atbilstoši tam. Mācītājiem, tāpat kā citiem kristiešiem, ir jābūt interesei par citu kristiešu dzīvi, taču mācītāji nav draudzes gani – vecākie. Turklāt gan draudzes vecākie (1. Tim. 3:2; Tit. 1:9), gan evaņģēlisti (evaņģēlijs arī ir Dieva vārds) māca Dieva vārdu.

 

E. DRAUDZES LĪDERU ATTIEKSME.

 

Kristus nedod ganus, evaņģēlistus, un vēl kādus ar īpašiem uzdevumiem, lai šie kristieši būtu augstāki par pārējiem draudzē. Kristus viņus dod tieši pašas draudzes dēļ. Ef. 4:11-13 ir rakstīts:

 

Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu, līdz mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru.

 

Gani, diakoni un citi draudzes līderi ir draudzes kalpi. Lūk. 22:25-27 parāda, kādam domāšanas veidam ir jābūt draudzes līderiem:

 

Un Viņš [Jēzus] tiem sacīja: “Ķēniņi valda pār tautām, un varenos sauc par labdariem. Bet jūs tā ne. Bet lielākajam jūsu vidū būs būt kā jaunākajam, un vadonim kā tādam, kas kalpo. Jo kas ir lielāks: vai tas, kas sēž pie galda, vai tas, kas kalpo? Vai ne tas, kas sēž pie galda? Bet Es esmu jūsu vidū kā tāds, kas kalpo.

 

Skat. arī Jāņa 13:3-16.

 

Tomēr Bībele arī brīdina, kādiem līderiem nevajag būt – lūdzu, izlasiet 3. Jāņa :9-10. Līderi nedrīkst būt godkārīgi. Ap. d. 10:25-26, kad Pēteris iegāja Kornēlija namā, lai pavēstītu prieka vēsti, ir rakstīts:

 

... Kornēlijs viņam nāca pretim un godināja viņu, mezdamies pie viņa kājām. Bet Pēteris viņu piecēla, sacīdams: “Celies, arī es esmu tikai cilvēks!”

 

Kur rakstīts, ka Pēteris pastiepa Kornēlijam savu roku, lai Kornēlijs skūpstītu viņa gredzenu?!

 

F. IECELŠANA.

 

Ap. d. 6:5 draudze izredzēja septiņus vīrus, kuriem tika uzticēta draudzes dienišķākalpošana. Šie tika iecelti caur Kristus apustuļu lūgšanām un roku uzlikšanu. Ap. d. 13:2-3 Svētais Gars nošķīra Barnabu un Saulu (Pāvilu) evaņģelizācijas misijai un Antiohijas draudze viņus sūtīja ar gavēšanu, lūgšanām un roku uzlikšanu. Ap. d. 14:23 draudžu vecajie (katrā draudzē ir savi vecajie) tika iecelti ar gavēšanu un lūgšanām.

 

Turklāt, kā mēs iemācījāmies 7. stundā, Timotejam tika uzliktas rokas (1. Tim. 4:14; 2. Tim. 1:6), kas, ļoti iespējams, bija saistīts ar evaņģēlista darbības uzsākšanu. Taču Pāvils brīdināja Timoteju:

 

Rokas nesteidzies nevienam uzlikt un neuzņemies atbildību par svešiem grēkiem....

- 1. Tim. 5:22

G. PRIESTERI UN SVĒTIE.

 

Cilvēks kļūst par Dieva priesteri un svēto tad, kad viņš kļūst par kristieti – t.i. kristīšanas laikā. Absolūti visi kristieši – gan brāļi, gan māsas, ir priesteri un svētie.

 

1. Pētera vēstule ir adresēta kristiešiem, kas pirmajā gadsimtā dzīvoja tagadējās Turcijas teritorijā. 1. Pēt. 2:5,9 ir rakstīts:

 

Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu.... Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā.

 

Tas, ka visi kristieši ir svētie, redzams sekojošās rakstu vietās: Rom. 1:7; 1. Kor. 1:2; Ef. 4:11-13; un arī salīdzinot Ap. d. 8:3 ar 9:13 un 26:10. Skat. 6. stundas II. E. iedaļu, kurā šī tēma ir izvērsta.

 

Ebr. 13:17 izskaidro, kādai jābūt Dieva priesteru un svēto attieksmei pret draudzes līderiem:

 

Paklausiet saviem vadītājiem un esiet padevīgi, jo viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm kā tādi, kam būs jādod atbildība. Lai tie to varētu darīt ar prieku un nevis nopūzdamies, jo tas jums nav derīgi.

 

II. ATKRIŠANAS PRAVIETOJUMS.

 

Jaunā Derība, kas mums māca, kā visam ir jābūt, pareģojusi arī atkrišanu. Sekojošie Jēzuspravietojumi attiecas uz Viņa paaudzes dzīves laiku (Mat. 24:34):

 

Tad daudzi kritīs apgrēcībā un nodos viens otru, un viens otru nīdīs. Un celsies daudzi viltus pravieši un daudzus ievedīs maldos.

- Mat. 24:10-11

 

Jo viltus kristi un viltus pravieši celsies un rādīs lielas zīmes un brīnumus, lai, ja vien tie spētu, arī izredzētos ievestu maldos.

- Mat. 24:24

 

Pāvils 1. Tim. 4:1 brīdināja:

 

Gars skaidri saka, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām....

 

Pāvils arī brīdināja Efezas bīskapus Ap. d. 20:28-30:

 

Tāpēc sargājiet paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi, ko Viņš pats ar Savām asinīm ieguvis par īpašumu. Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums ienāks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku. No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi.

 

Pāvils 2. Tes. 2:1-3 teica, ka pirms Jēzus Kristus otrās atnākšanas jānāk atkrišanai.

 

III. ATKRITĒJAS DRAUDZESPARĀDĪŠANĀS.

 

Atkritēja draudze izveidojās caur pakāpeniskām izmaiņām oriģinālās draudzes (1) organizācijā, (2) doktrīnā, pielūgšanā un (3) uzvedībā. Seko daži piemēri no šīm izmaiņām.

 

A.ATKRIŠANA ORGANIZĀCIJĀ.

 

Kā redzējām iepriekš, Jaunās Derības paraugs ir, ka katrai draudzei būtu vairāki vienlīdzīgi bīskapi (vecākie). Šo ganu autoritāte nepārsniegtu vietējo draudzi. Augstais Gans, pāri visām draudzēm, ir vienīgi Jēzus Kristus (1. Pēt. 5:4).

 

Tomēr otrajā gadsimtā viens vecākais tika paaugstinātsaugstākā postenī un tika saukts par bīskapu vai monarhistisko bīskapu, kamēr pārējos vecākos pakāpeniski pārtrauca saukt par bīskapiem, saglabājot apzīmējumu “vecākie” (presbiteri) [2,3]. Taču šo izmaiņu sākumā vēl aizvien neviens [monarhistisks] bīskaps nebija augstāks par otru.

 

Harijs R. Boers, rakstot par agrīno draudzi, saka:

 

Laika gaitā romiešu provinču galvaspilsētas bīskapu sāka uzskatīt par visas baznīcas galvu tajā provincē. Viņu sauca par metropoles bīskapu (no grieķu vārda metropolis, nozīmējot mātes pilsēta). Metropoles bīskapu piecās [Romas] impērijas pilsētās sāka saukt par patriarhu (no grieķu vārda patriarches, nozīmējot pirmais tēvs). Tās piecas pilsētas bija Roma, Konstantinopele, Aleksandrija, Antiohija un pēc 451. g., Jeruzāleme [4].

 

Katoļu enciklopēdija atzīst, ka šī “patriarhālā” vara tika iestiprināta ceturtajā un piektajā gadsimtā [5].

 

Iesākumā šie arhibīskapi bija vienlīdzīgi savā varā. Romas bīskapam oficiāli nebija lielāka vara kā Antiohijas bīskapam. Šī vienlīdzība pat eksistēja sestajā gadsimtā. Gregorijs I, kas kļuva par Romas bīskapu 590. g. [6], rakstīja Eulogiusam, Aleksandrijas bīskapam, ka Pētera eparhija (krēsls, t.i. autoritāte) “trijās vietās ir viena eparhija... kuru trīs bīskapi patiesībā vada ar dievišķo autoritāti”. Viņš nosauca tās trīs vietas kā Aleksandrija, Antiohija un Roma. Vēlāk, kad Jānis Gavētājs, Konstantinopoles bīskaps, nosauca sevi par “universālo bīskapu”, Gregorijs I sauca šo titulu par profānu (t.i. pasaulīgu, bezdievīgu, zaimojošu), lepnu un ļaunu. Taču Gregorija pēctecis Romā, Boniface III, neiebilda pret šo titulu un to pārņēma, attiecinot uz sevi 607. g.

 

Pāvesta autoritāte turpināja augt. Tomēr tikai 1837. g., Džons B. Purcels, Cincinnati bīskaps, pavēstīja formālās debatēs: “Neviens izglītots katolis neuzskata pāvesta nekļūdīgumu par ticības artikulu” [7]. Taču 1870. g. Vatikāna koncils deklarēja tieši pretējo. Tagad pilnīga pakļautība pāvestam ir pieprasīta kā pašam Dievam; tiek uzskatīts, ka pāvests ir ieņēmis Dieva vietu virs zemes [8]. Pāvesta amats un tā atbilstošā hierarhija ir gadsimtu ilgu pakāpeniskas novirzīšanās no Jaunās Derības baznīcas organizācijas plāna rezultāts.

 

B. ATKRIŠANA DOKTRĪNĀ UN PIELŪGŠANĀ.

 

Baznīcas neiedvesmotu cilvēku eksaltācija noveda pie daudzām izmaiņām doktrīnā un pielūgšanā. Lūk, dažas no tām:

 

Priestera amats. Bībele māca, ka visi kristieši ir priesteri (1. Pēt. 2:5,9; Atkl. 1:6) un pakļauti Jēzum, kas ir vienīgais Augstais Priesteris (Ebr. 4:14-15). Vēlāk presbiteri pretendēja uz priestera amatu, kas bija atdalīts no pārējās draudzes. Ņemot paraugu no Vecās Derības, paaugstinātais bīskaps kļuva par augsto priesteri, vecākie par priesteriem, un diakoni par levītiem.

 

Tā Kunga mielasts. Priestera amata izmaiņasmainīja Dieva pielūgšanu. Jaunās derības Dieva pielūgšanas vienkāršība tika aizstāta ar rituālu ceremoniju, ko vadīja tikai “priesteri”. Grēku upuri bija viena daļa no tiem upuriem, ko Vecās derības priesteri upurēja Dievam tautas vietā. Līdzīgi Tā Kunga mielasta (svētā vakarēdiena) nozīme tika mainīta no Kristus nāves piemiņas (1. Kor. 11:23-26) uz īstu upuri. Kaut gan Dieva vārds māca, ka Kristus ir vienreiz uz visiem laikiem upurēts par grēkiem (Ebr. 9:25-28; 10:10-18), baznīca sāka mācīt, ka Kristus upuris tiek upurēts pastāvīgi, pasludinot svētā vakarēdiena maizi un vīnu par Jēzus burtisko miesu un asinīm. Vēlāk “priesteri” atturēja vīnu no citiem baznīcas locekļiem, kaut gan tas ir domāts visiem kristiešiem (1. Kor. 11:26,28).

 

Tika mainīts arī Tā Kunga mielasta nosaukums. To sāka saukt par “mesu”, no latīņu valodas “Itemissaest”. Tie ir vārdi, kurus teica pirms Svētā vakarēdiena, lai tie, kuriem nepienācās tajā piedalīties, aizietu. Pēc laika “mise” vai “mesa” kļuva par tā dievkalpojuma nosaukumu, kurā tiek noturēts svētais vakarēdiens. [9]

 

Altāris. Vecās derības altāri kalpoja dzīvnieku upurēšanai. Šī dzīvnieku upurēšana bija pravietojums tam, kas nāks. Kā mēs jau redzējām 8. stundā, dzīvnieki netiek upurēti zem Jaunās derības. Tagad Jēzus Kristus ir ticis upurēts reizi par visām reizēm (Ebr. 7:27). Jēzus Kristus krusts ir kristietības vienīgais fiziskais altāris (lai gan kristieši pateicībā nodod sevi pašus par dzīviem, svētiem, Dievam patīkamiem upuriem ikdienas dzīvē (Rom. 12:1-2)). Cita fiziska altāra kristietībā nav. Tomēr baznīcas “dievnamos”, kā tas redzams arī šodien, tika iekļauti altāri. Romas katoļu baznīcas altāri vispirms ir saistīti ar mises (svētā vakarēdiena) upuri (skat. iepriekšējo rindkopu) [10].

 

Ikonas (tēli, svētbildes). F.W. Matoks raksta:

 

Ikona bija īstas vēsturiskas personas attēlojums.... Krustā sistais Kristus bija viena no visiemīļotākajām tēmām.... Sākot ar ceturto gadsimtu, mācību līdzekļos sāka lietot zīmējumus un tēlus. Tā kā Bībeles studiju intensitāte pati par sevi samazinājās, aizvien vairāk paļāvās uz ikonām. Zīmējumi vai tēli tika izvietoti noteiktā secībā, kas atspoguļoja Kristus dzīvi no dzimšanas līdz pašai debesbraukšanai. Krucifiksu sāka lietot kā pielūgšanas palīglīdzekli; un, tā kā māņticība auga augumā, nezinātāju acīs šīs ikonas ieguva īpašu nozīmi.Ļaudis sāka tās glāstīt un skūpstīt, un zemoties to priekšā tieši tāpat, kā to darīja pagāni savu elku priekšā. [11]

 

Šeit ir piemērota vieta, lai pieminētu Vecās derības otro bausli:

 

Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem...


Tieši šo bausli Ārons un Israēls pārkāpa 2. Moz. 32:1-6, izveidojot zelta teļa tēlu. Interesanti, ka Ārons 4. un 5. pantā saka: “Šis ir tavs dievs, Izrāel, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes.... Rīt ir svētki Tam Kungam!” Acīmredzot, Ārons zelta teļu neuzskatīja par citu dievu, bet par Tā Kunga taustāmu pārstāvi. Taču Ārons bija smagi grēkojis (32:21). Dieva slava tika samazināta līdz teļa tēlam! [12]

 

Cilvēki gribēja redzamu dievu. Cilvēki, kas ir radīti pēc Dieva tēla, mēģināja pārradīt Dievu pēc kāda cilvēkiem pazīstama tēla. Viņi gribēja padarīt Dievu par parastu un kontrolējamu būtni. Taču tas ir perversi! Tas nav iespējams! Cilvēka roku darbs nevar pārstāvēt Dievu. Dievs mūs aicina paļauties uz Viņu, nevis uz kādu “maģisku” ikonu. [13]

 

RubelsŠelijs raksta:

 

Elku radīšanā vienmēr tiešā veidā ir iesaistīta arī cilvēciskā māņticība. Kāds “svētais objekts” ir darināts un tiek apveltīts ar pārdabiskām spējām. Vai nu tas ir mazs teliņš, vai arī zelta krusts, kas izmantots kā veiksmes amulets. Šāda māņticīga ikonu uztvere ir veselā saprāta necienīga un degradē garīgās dzīves patieso nozīmi. [14]

 

Tomēr reliģiskā māksla nebūtu nav slikta. Skat. 2. Moz. 31:1-11; 36:8; 36:35; 37:7-9. Reliģiskās mākslas objekti nav labi, ja tie tiek izmantoti kā māņticības priekšmeti – kā tas notika Israēlā ar [Tā Kunga] derības šķirstu (1. Sam. 4:3) un vara čūsku (2. Ķēn. 18:4). [15]

 

R. Šelijsturpina:

 

Baznīcas vēsture rāda, ka krusts, kas ir kristietības visizplatītākais simbols, ir bijis izmantots gan cienīgā, gan necienīgā veidā.... Tiem no mums, kuri to izmanto arhitektūrā un mākslā, ir jābūt modriem pret fetišismu (ticību maģiskiem amuletiem), un mums būtu jāatceras, ka ne jau šim krusta simbolam ir patiesa vara cilvēka dzīvē, bet gan tai realitātei, uz kuru tas norāda. [16]

 

Iedzimtais grēks un mazu bērnu kristīšana. Kā redzējām 4. stundā, grēks neiedzimst. Mēs neesam atbildīgi par mūsu senču, ieskaitot Ādama, grēkiem. Iedzimtā grēka ideja nav bibliska. Agrīnie kristiešu rakstnieki, kā Hermas, Barnaba, Aristides, Athenagoras, Aleksandrijas Klements un Irēnijs visi apliecina mazu bērnu nevainīgumu [17].

 

Everets Fergusons raksta:

 

Šī doma [ka mazi bērni ir bez grēka] kopā ar patiesību, ka tikai caur kristību iegūst grēku piedošanu, izskaidro, kāpēc agrīnajos rakstos nav atrodamas norādes par mazu bērnu kristīšanu. [18]

 

Mazus bērnus nedrīkst kristīt arī tādēļ, ka cilvēkam, ejot kristīties, pašam ir jābūt savai ticībai (skat. 5. stundu).

 

Tomēr kristiešu bērnu kapu uzraksti no trešā gadsimta dod liecību, ka mazu bērnu kristīšana tika praktizēta jau tajā gadsimtā. Šie kapu uzraksti ļauj secināt, ka mazu bērnu kristīšana netika izdarīta uzreiz pēc bērnu piedzimšanas, bet tikai tajā neparedzētajā gadījumā, ja bērns mira. [19] Protams, mazu bērnu kristīšana arī šādos gadījumos nav bibliska.

 

Ar laiku sāka paplašināt šo praksi – kristīt mazus bērnus, kaut arī viņu dzīvībai briesmas nedraudēja [20]. Everets Fergusons raksta:

 

Piektajā gadsimtā mazu bērnu kristīšana kļuva par vispārpieņemtu praksi. [21]

 

Fergusons arī raksta:

 

... tā kā kristības joprojām tika viennozīmīgi uzskatītas par aktu, caur kuru “iegūst grēku piedošanu”, tad mazu bērnu kristīšanas praktizēšana kļuva par izšķirošu iedzimtā grēka doktrīnas argumentu. [22]

 

Jēzus māte Marija. Visi kristieši atzīst to brīnišķīgo svētību, ko Marija saņēma, būdama Jēzus māte (Lūk. 1:48). Tomēr Marija nav minēta Dieva vārdā pēc tam, kad draudze tika nodibināta. Pēdējā vieta, kur Marijaminēta Bībelē, ir Ap. d. 1:14. Taču šo Dieva kalponi laika gaitā sāka godāt tā, kā nav pieļaujams cilvēku godināt. Katoļu enciklopēdija atzīst, ka liecību attiecībā uz Marijas godināšanu agrīnos gadsimtos gandrīz nav [23]. Doktrīnas par Marijas šķīsto ieņemšanu, mūžīgo nevainību (jaunavību), debesbraukšanu un starpniecību, parādījās vēlāk bez svēto rakstu pamatojumiem.

 

Doktrīna par Marijas mūžīgo nevainību attīstījās sakarā ar celibāta cildināšanu. Taču Mat. 1:25 saka, “Un viņš [Jāzeps] to neatzina, līdz viņa [Marija] bija dzemdējusi dēlu, un deva Tam vārdu Jēzus.” Vēlāk Jēzus brāļi un māsas ir minēti kopā ar Mariju (Mat. 12:46-50; 13:55-56). Dieva vārds māca, ka vīram un sievai ir jāizpilda pienākums vienam pret otru (1. Kor. 7:3-5; skat. arī 1. Tim. 2:15). Tas, ka Marijai bija vairāki bērni, ir normāli, cildeni un šķīsti, jo bērni dzima laulībā.

 

Jēzus skaidri noliedz to, ka Marija būtu paaugstināta pāri citiem kristiešiem. Tad, kad kāda sieviete teica Jēzum: “Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un tās krūtis, ko Tu esi zīdis”, Jēzus atbildēja: “Tiešām [gr. valodā → “gluži pretēji”], svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā” (Lūk. 11:27-28). Turklāt 1. Tim. 2:5 teikts:

 

Jo ir viens Dievs, kā arī viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem – cilvēks Kristus Jēzus....

 

Tātad Marija nevar būt starpnieks starp Dievu un cilvēku, caur kuru viņš lūdz Dievu. Kristiešiem ir pavēlēts darīt visu Kunga Jēzus vārdā (Kol. 3:17). Kristiešiemir apsolīts, ka visu, ko viņi lūgs Jēzus vārdā, Jēzus darīs (Jāņa 14:13-14). (Skat. 8. stundas II.B. iedaļā par lūgšanu, lai atsvaidzinātu atmiņu attiecībā uz to, ko nozīmē lūgt Jēzus vārdā.) Kristiešiem nav cita vārda, cita starpnieka, kā vien Jēzus Kristus.

 

C. ATKRIŠANA UZVEDĪBĀ.

 

Jēzus teica:

 

Sargieties no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Nevar taču lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelāga koks nes nelabus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Tāpēc no viņu augļiem jums būs tos pazīt.

- Mat. 7:15-20

 

Atbilstoši tam, Jēzus pavēstīja Efezas draudzei, ka tā tiks nostumta no savas vietas, ja tā neatgriezīsies (Atkl. 2:4-5). Savā vēstulē Romas draudzei Pāvils māca, ka nejūdu kristietis piedzīvos Dieva laipnību, ja vien paliks uzticīgs tai; citādi viņu izcirtīs (Rom. 11:22). (Protams, tas tādā pat mērā attiecas uz jūdu kristieti.) Tomēr draudze atkrita savā uzvedībā.

 

Otrajā un trešajā gadsimtā celibāts, kā arī atturība no barības tika celta godā. Klosteri ceturtajā gadsimtā šo askētismu cildināja vēl vairāk. Rietumu baznīca m.ē. 385. g. aizliedzapresbiteriem precēties. Tas bija tiešā pretrunā ar Bībeles prasību, ka bīskapam ir jābūt “vienas sievas vīram” (1. Tim. 3:2). Piepildījās 1. Tim. 4:1,3 pravietojums:

 

... ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām.... Tie aizliedz doties laulībā, pavēl atturēties no ēdieniem, ko Dievs ir radījis, lai ticīgie un patiesības atzinēji saņemtu tos ar pateicību.

 

Laulības aizliegšana veicināja netikumību. Pretēji Jaunās Derības mācībai, ka bīskapam ir jābūt nevainojamam (1. Tim. 3:2-7), vēlāk baznīca atļāva skandaloziem vīriešiem turpināt būt bīskapiem, pat pāvestiem. Katoļu enciklopēdija nosoda vairākus pāvestus kā sliktus, amorālus cilvēkus [24]. Bīskapa amats bija pērkams [25]. Pāvesta neķītrais paraugs veicinājanetikumību starp bīskapiem, priesteriem un “parastiem ticīgajiem”. Šis ierastais amorālismsir pretstatā tai šķīstībai, kas aprakstīta 1. Jāņa 2:3-6. Bet Pāvils rakstīja Korintas draudzei: “Izmetiet ārā ļauno no sava vidus!” (1. Kor. 5:13, skat. visu 5. nod.)

 

Netikumība vairojās, bet pretestība pāvesta autoritātei burtiski tika iznīcināta. Piemērām, no pāvesta Inocenta III deklarācijas 1206. g. izrietēja divu trešdaļu Dienvidfrancijas iedzīvotāju masveida noslepkavošana: “Mēs jūs pilnīgi aicinām iznīcināt šo Albigensu nelabo ķecerību.... Vajā viņus ar stipru roku; atņemiet viņiem viņu zemes un īpašumus; pavisam izraidiet viņus, un lieciet Romas katoļus viņu telpās.”

 

Drīz sekoja inkvizīcija. 1231. g. Pāvests Gregorijs IX oficiāli to iedibināja, lai sameklētu, tiesātu un notiesātu ķecerus. 1252. g. Pāvests Inocents IV oficiāli sankcionēja spīdzināšanu, lai izspiestu atzīšanos no personām, kas tika turētas aizdomās ķecerībā. Sods inkvizīcijas notiesātai personai varēja būt piespiedu svētceļojums, publiska pēršana ar pletni, naudas sods, krusta valkāšana, mantas konfiskācija, ieslodzījums, arī mūža ieslodzījums un nāve. [26]

Pāvesta Inocenta III un Inkvizīcijas rīcība ir pretstatā īstai kristietībai. Rom. 12:17,21 un 13:10 ir rakstīts:

 

Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu, domājiet par to, ka varat labu darīt visiem cilvēkiem.... Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu... Mīlestība tuvākajam ļaunu nedara...

 

IV. TABULA AR VAIRĀKĀM IZMAIŅĀM KRISTĪGĀS PASAULES VĒSTURĒ.

 

Sekojošajā tabulā hronoloģiskā secībā ir uzskaitītas vairākas pakāpeniskas izmaiņas kristīgās pasaules vēsturē. Šī informācija lielā mērā ir smelta no StafordaNorta grāmatas Handbookon Church Doctrines, kurš pats,savukārt, šo informāciju zināmā mērā ir ņēmis no Džona F. Rova grāmatas The History of Apostasies [27].

 

 

2. gs.

Pakāpeniski sākās tendence, ka kāds no draudzes vecajiem (bīskapiem) tika uzskatīts par pārējo vecajo līderi. Sekoja ietekmīgās pilsētas draudzes bīskapa autoritātes pieaugums visā reģionā.

 

Sākās diskusijas par bērnu kristīšanu. Pēc daudziem strīdiem to pakāpeniski sāka pielietot praksē.

 

2. &

3. gs.

Baznīcā izveidojās sadalījums “priesteros” (garīdzniekos) un “lajos” (pārējos). Vārds “laji” nāk no grieķu valodas vārda “laos”, kas nozīmē “tauta”. [28]

 

3. gs.

vidus

Ir liecība, ka ūdens uzliešana aizvietoja iegremdēšanu slimu vai vāju cilvēku kristībās [29]. Piemēram, Novaciāns ir cilvēks, kas 253. g. tika “kristīts”, uzlejot ūdeni, tātad neiegremdējot. Viņš bija slims, kad viņām pilnīgi uzlējaūdeni. To sauca par “klīnisko” kristīšanu, jo tā bija domāta tiem, kas bija parākslimi, lai tiktu iegremdēti. “Kristīšana”, uzšļakstot vai uzlejot ūdeni, kļuva par parastu parādību tikai ap 1200. g.

 

Didahēneiedvesmots agrīnās baznīcas raksts – arī atļauj aizvietot iegremdēšanu ar ūdens uzliešanu “izņēmuma” gadījumos. Kaut arī nav zināms, kad šis dokuments tika uzrakstīts, iespējamais laiks ir pirmā gadsimta beigas vai otrā gadsimta sākums. [30] Tomēr iespējams, ka mācība par uzliešanu tika ievietota šī raksta kompilācijas gaitā. Tas varēja būt krietni pēc tam, kad Didahē tika oriģināli uzrakstīts, jo šim baznīcas literatūras veidam ir raksturīgs tas, ka “atjaunināšanas” rezultātā vēlāk ienākušās prakses atrodas blakus agrīnajammateriālam. [31]

 

Protams, jebkura kristīšana neiegremdējot – vienalga kāda iemesla dēļ – ir nebibliska. Tā nav kristīšana. Atcerēsimies, ka vārdam “kristīt” nav citas nozīmes kā “iegremdēt” (skat. 5. stundu). Cilvēkam nav dots mainīt Dieva vārdu – ne pirmajā, ne otrajā vai trešajā gadsimtā, ne arī tagad!

 

325. g.

Nikejas asambleja. Metropoles bīskapam tika apstiprinātas tiesības valdīt savas draudzes apgabala ticīgos neatkarīgi no citiem bīskapiem. Romas un Konstantinopoles bīskapiem tika parādīts lielāks gods, bet netika piešķirta lielāka autoritāte kā citiem.

 

400. g.

Romas bīskapu sauca par pāvestu, kaut arī viņš vēl nebija iecelts par “baznīcas galvu”.

 

5. gs.

Līdz 5. gadsimtam baznīcā sāka parādīties mūzikas instrumenti [32]. Ērģeles sāka pielietot 8. gadsimtā, bet tikai ap 1400. g. ērģeļu pielietošana kļuva par ļoti izplatītu parādību. Arī tad austrumu draudzēs tās neizmantoja. Reformācijas kustības laikā Mārtiņš Luters, Jānis Kalvins, Jānis Knoks un daudz citi bija pret mūzikas instrumentu pielietošanu baznīcā.

 

Mūzikas un baznīcas vēsturnieki ir vienis prātis par to, ka pirmajā gadsimtā kristieši, pielūdzot Dievu savās sapulcēs, neizmantoja mūzikas instrumentus. Taču Jaunajā Derībā ir panti, kas attiecas uz kristiešu dziedāšanu (Ef. 5:18-19; Kol. 3:16; skat. arī Jēk. 5:13; 1. Kor. 14:15). Šodien ir kristieši, kas Jaunās Derības klusumu attiecībā uz mūzikas instrumentu pielietošanu draudzes sapulcēs uzskata par aizliedzošu, atsaucoties uz tādiem pantiem kā 1. Kor. 4:6 un Ebr. 7:11-14. (“Klusums” Ebr. 7:14 ir uzskatīts kā aizliedzošs.) Mūzikas instrumentu pielietošanu draudzes sapulcēs, pielūdzot Dievu, šie kristieši uzskatītu par nepaklausību, tāpat kā par nepaklausību tiktu uzskatīts tas, ja Noa būtu pielietojis citu koku šķirni šķirsta būvei, nekā Dievs to bija norādījis (1. Moz. 6:14). Sirds ir vienīgais instruments, ko kristiešiem vajadzētu strinkšķināt, pielūdzot Dievu. Lūdzu, tagad izlasiet Ef. 5:18-19 un Kol. 3:16.

 

Tomēr ir kristieši, kas izmanto mūzikas instrumentus un to attaisno ar Vecās Derības pantiem, kā 150. Psalmu un Jaunās Derības simbolu pilno, apokaliptiskā žanrā uzrakstīto Jāņa atklāsmes grāmatu: 5:8; 14:2; 15:2-3. Viņi arī citētu Bībeles mācību par brīvību Kristū (skat. Vēstuli galatiešiem, sevišķi 4:21-5:13). *

 

Apspriežot mūzikas instrumentu lietošanu, kristiešiem būtu jāņem vērā arī Kristus lūgšana, lai viņa mācekļi būtu “pilnīgi viens” (Jāņa 17:20-23), unPāvila uzrakstītos principus Rom. 14. nod. un 1. Kor. 8. nod. Lūdzu, tagad izlasiet Jāņa 17:20-23; Rom. 14. nod. un 1. Kor. 8. nod. Vai tie, kas vēlas Dievu slavēt draudzes sapulcēs mūzikas instrumentu pavadījumā, nevarētu no tā atturēties vismaz to savu māsu un brāļu dēļ, kuriem tas radītu problēmas?

 

595. g.

Konstantinopoles patriarhs Jānis piešķīra sev titulu “universālais bīskaps”. Tā laika Romas bīskaps Pelagijs II nosodīja šo izlēcienu, kā darīja vēlāk arī viņa pēctecis – Gregorijs. Gregorijs teica, ka kāds, kas sevi sauc par Universālo Bīskapu, ir antikrista priekštecis.

 

606. g.

Romas imperators šo titulu atņēma Konstantinopoles Jānim un to piešķīra Romas bīskapam Bonifācijam III 607. g.

 

788. g.

Baznīca oficiāli apstiprināja mirušo svēto godināšanu, kas bija sākusies mūsu ēras agrīnajos gadsimtos [33]. (Nebibliska ir arī aizlūgšana par mirušajiem. Izšķirošais ir cilvēka paša ticība un dzīve. Skat. Rom. 14:12; 2. Kor. 5:10.)

 

1483. g.

Pāvests Siksts IV izdeva pāvesta bullu, atbalstot doktrīnu par Marijas šķīsto ieņemšanu, kas teica, ka Marija piedzima bez iedzimtā grēka. Daudzus gadus bija strīdi par šo jautājumu.

 

1870. g.

Vatikāna padome izdeva dekrētu par pāvesta nekļūdīgumu. Šī ir mācība, ka pāvests ir pasargāts no kļūdām, runājot excathedra vai oficiāli par ticības un morālām lietām.

 

 

V. REFORMĀCIJA.

 

 Vēsture liecina, ka daudzi ir mēģinājuši reformēt atkritušo draudzi. Taču tā rezultātāizveidojās daudzas citas atkritēju grupas. Tomēr katras kristīgās grupas raksturīgā mācība vēsturē nav aprakstīta. Bez šaubām, īstā draudze eksistēja virs zemes nepārtraukti no pirmā gadsimta, jo Dievs bija apsolījis valstību, kas “pastāvēs nesagrauta mūžīgi” (Dan. 2:44; Mat. 16:18). Īsto Kristus draudžu eksistencei vēsturiska atzinība nav nepieciešama. Jēzus teica Mat. 7:14:

 

 Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.

 

 Tikai astoņi cilvēki izglābās no pasaules plūdiem (1. Pēt. 3:20), un Israēlā tikai 7000 bija uzticīgi Dievam Elijas dienās (Rom. 11:2-5). Dieva cilvēkivienmēr ir bijuši mazākumā un cietuši vajāšanas (2. Tim. 3:12). Taču Dievsvienmēr pazīst savējos (2. Tim. 2:19).

 

 Līdz 16. gadsimtam atkritušās draudzes bija tik ļoti atkāpušās no patiesības, ka uzvirmoja skaļi protesti vairākās vietās Eiropā. Mārtiņš Luters, Jānis Knoks, Ulrihs Cvinglijs, Jānis Kalvins un citi centās reformēt Romas Katoļu baznīcu. Cik žēl, karezultātā, kas sākās kā pamatots protests, radās daudz baznīcu, kas sašķēlās jaunās konfesionālajās doktrīnās un nosaukumos. Mārtiņa Lutera sekotāji kļuva par luterāņiem, Kalvina sekotāji par presbiterāņiem, utt.

 

 Protams, atkritusi bija (un joprojām ir)Pareizticīgā baznīca. Tās priekšgājēji atkāpās no patiesības kopā ar Katoļu baznīcas priekštečiem vienā, bet savstarpēji strīdīgā baznīcā kristietības pirmajā gadu tūkstotī.

 

Daļa Katoļu baznīcas viltus doktrīnas un prakses pārgāja šajās jaunajās konfesijās. Uzskats, ka grēks iedzimst, turpinājās – tāpat arī bērnu kristīšana. Dīvaini – Kalvins pat uzsāka inkvizīciju pret katoļiem Šveicē.

 

 Kaut arī protestantisms izlaboja daudz ko no atkritušās draudzes ļaunuma, tas vienlaikus radīja grēcīgu sašķeltību ar tās daudzām konfesijām bez Kristus vienīgās ticības vienotības. Šī sašķeltība izveidojās pret Kristus gribu (skat. Jāņa 17:17-23; Ef. 4:4-6; 1. Kor. 1:10-13; 3:1-23). Kā tad lai vienkāršais cilvēks kalpo Kristum šajā sarežģītajā, sašķeltajā un grēcīgajā reliģiskajā pasaulē?

 

VI. PIEVĒRŠANĀS JAUNĀS DERĪBAS DRAUDZEI.

 

 Mēs varam izdarīt izvēli, kas būtu saskaņā ar Kristus gribu. Varam pievērsties Jaunās Derības draudzei. Kā? Iespējas ir divējādas:

  1. noraidīt maldu ceļu,

  2. rēties piepatiesības, veicināt vienotību.

    Problēma ir viena un tā pati katolicismā, pareizticībā un protestantismā; tā ir attālināšanās no Dieva vārda. Baznīcas gan liecina, ka ievēro Bībeli, taču tās paralēli arī seko savām tradīcijām, kredo, reglamentiem un padomēm. Atcerēsimies, kā Israēla tautas reliģiskie līderi pārkāpa Dieva vārdu ar savām tradīcijām (skat. Mat. 15:1-14). Tas pats notiek šodien – cilvēku pievienotās reliģiskās “autoritātes” veicina maldīšanos kristīgajā pasaulē. Mumsjānoraida šis maldu ceļš.

     

    Ja esam nomaldījušies mežā, tad prātīgāk ir uzmeklēt sākumpunktu un tad iet pa īsto ceļu [34]. Līdzīgi mums ir jāgriežas pie patiesības avota – Dieva vārda. Pirmajā gadsimtā Dieva vārds izglāba dvēseles (Jēk. 1:21), radīja draudzes piederību (Ap. d. 2:41,47), valdīja pār draudzi (Tit. 1:9) un spēja to pasargāt no maldiem (Ap. d. 20:28-32). Dieva vārds ir noderīgs “mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam” (2. Tim. 3:16-17). Kristiešu vienotība eksistēs tur, kur valda Dieva vārds un, protams, Dieva mīlestība (1. Kor. 13. nod.).

     

    Jēzus apsolīja, “Ja jūs paliekat Manā vārdā, jūs patiesi esat Mani mācekļi....” (Jāņa 8:31-32). Tas, ka cilvēks pieder baznīcai, kura var fiksēt savu bīskapu pēctecības virkni atpakaļ līdz pirmajam gadsimtam, nenozīmē, ka viņš ir patiess Kristus māceklis. Māceklis ir tas, kas paliek tajā vārdā, ko Dievs atklāja pirmajā gadsimtā!

     

    Dieva vārds ir neiznīcīga, dzīva sēkla, kas “paliek mūžīgi” (1. Pēt. 1:23-25). Vienalga, cik tā veca, šī dzīvā sēkla vairosies pēc savas kārtas. Vecs, bet dzīvs kviešu grauds nesīs kviešus. Līdzīgi arī Kristus vārds nesīs to pašu divdesmit pirmajā gadsimtā kā pirmajā – patiesus kristiešus Dievam par godu.

     

    Jūdas ķēniņa Josijas laikāTā Kunga templī tika atrasta Vecās derības bauslības grāmata. Līdz tam Dieva bauslība bija aizmirsta un jūdu reliģija samaitāta. Taču kad Dieva vārds bija atkal atrasts, lasīts un paklausīts, Dieva īstā reliģija (Vecās derības laikmetā) tika atjaunota (2. Ķēn. 22:3-23:25). Tā arī šodien – Bībeles aizēnošana ar cilvēku tradīcijām rada izkropļotu reliģiju. Šķīsta, nekonfesionāla kristietība ir rezultāts tam, ka tiek sekots Dieva vārdam. Tikai Bībele izveido kristiešus, un tā izveido tikai kristiešus.Arī jūsvarat izvēlēties šo vienkāršo, bet patieso ceļu!

     

      

    Piezīme.

    * Viktors Barviks ir šīs rindkopas autors un vienīgi viņš ir atbildīgs par uzrakstīto.

    Izmantotā literatūra.

  3. Bruce L. Shelley, Church History in PlainLanguage, Word Publishing, Dallas, London, Sydney, Singapore, 1982.

  4. The CatholicEncyclopedia, Vol. I, II, IV, VIII, XV.

  5. Debateon the RomanCatholicReligion.

  6. EldonAngle, notes: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt., 1997.

  7. EverettFerguson, EarlyChristiansSpeak, ACU Press, Abilene Christian University, Abilene, Texas, 1987.

  8. F.W. Mattox, The EternalKingdom, GospelLightPublishingCompany, Delight, Arkansas, 1961.

  9. Frank CharlesThompson, The ThompsonChain-ReferenceBible, B. B. Kirkbride BibleCompany, Inc., Indianapolis, Indiana, 1993.

  10. FritzRienecker and CleonRogers, LinguisticKey To The GreekNewTestament, ZondervanPublishingHouse, Grand Rapids, Michigan, 1980.

  11. GreatEncyclicalLetters.

  12. Harry R. Boer, A ShortHistory of the Early Church, William B. EerdmansPublishingCompany, Grand Rapids, Michigan, 1976.

  13. John W. O’Malley, Inquisition, Microsoft Encarta 96 Encyclopedia.

  14. Merrill C. Tenney (GeneralEditor), The ZondervanPictorialEncyclopedia of the Bible, Regency Reference Library, Grand Rapids, Michigan, 1976.

  15. RubelShelly, Written in Stone, HowardPublishingCompany, WestMonroe, LA, 1994.

  16. StaffordNorth, Handbookon Church Doctrines, OCC Bookstore, Oklahoma City, Oklahoma, 1991.

  17. ЖурналИстинаСегодня.

  18. http://www.catholic.org/saints/saints/boniface3.html

     

 Atsauces.

  1. EldonAngle, notes: [email protected]il.com, 1997.

  2. Harry R. Boer, A ShortHistory of the Early Church, William B. EerdmansPublishingCompany, Grand Rapids, Michigan, 1976, p. 29.

  3. EverettFerguson, EarlyChristiansSpeak, ACU Press, Abilene Christian University, Abilene, Texas, 1987, pp. 167-177 .

  4. Skat. [2], p. 30.

  5. The CatholicEncyclopedia, Vol. II, p. 583, Vol. IV, p. 44.

  6. F.W. Mattox, The EternalKingdom, GospelLightPublishingCompany, Delight, Arkansas, 1961, p, 140.

  7. Debateon the RomanCatholicReligion, p. 23.

  8. GreatEncyclicalLetters, pp. 193, 304.

  9. StaffordNorth, Handbookon Church Doctrines, Oklahoma Christian University Bookstore, Oklahoma City, Oklahoma, 1991, p. 18.

  10. Latvijas Romas Katoļu Baznīcas Arhibīskaps Jānis Pujats, 28.10.99.

  11. Skat. [6], p. 146.

  12. RubelShelly, Written in Stone, HowardPublishingCompany, WestMonroe, LA, 1994, pp. 56-58.

  13. Skat. [12], pp. 58-59.

  14. Skat. [12], p. 59.

  15. Skat. [12], p. 59.

  16. Skat. [12], pp. 59-60.

  17. Skat. [3], pp. 55-56, 58-59.

  18. Skat. [3], p. 59.

  19. Skat. [3], pp. 57-58, 62-63.

  20. Skat. [3], p. 63.

  21. Skat. [3], p. 64.

  22. Skat. [3], p. 61.

  23. Skat. [5], Vol. XV, p. 460.

  24. Skat. [5], Vol. I, p. 289, Vol. II, p. 429, Vol. VIII, pp. 20, 426, 562.

  25. Skat. [5], Vol. VIII, p. 20.

  26. John W. O’Malley, Inquisition, Microsoft Encarta 96 Encyclopedia.

  27. Skat. [9], pp. 17-19, kurš pats, savukārt, šo informāciju lielā mērā ir ņēmis no Džona F. Rova (John F. Rowe) grāmatas The History of Apostasies, ko Džons Alens Hudsons (John AllenHudson) ir izdevis no jauna caur “The OldPathsBookClub” 1956. g.

  28. Skat. [3], p. 172.

  29. Skat. [3], pp. 46, 51-52.

  30. Merrill C. Tenney (GeneralEditor), The ZondervanPictorialEncyclopedia of the Bible, Vol. 2, RegencyReference Library, Grand Rapids, Michigan, 1976, pp. 124-125.

  31. Skat. [3], pp. 47-48, 51.

  32. Skat. [6], p. 154.

  33. Skat. [6], p. 221.

  34. ЖурналИстинаСегодня.

 © Viktors Barviks, 1999 un Teds Stjuarts (ar redaktora Teda Stjuarta laipnu atļauju izmantots neklātienes Bībeles kursa materiāls: Ko Bībele saka, 9. stunda: “Atjaunojot Jaunās Derības draudzi” (Ted Stewart’s (editor) What the BibleSays, Lesson IX: “Restoring the NewTestament Church”) lielākoties neuzrādot šīs stundas vēsturiskās informācijas avotus). Šīs stundas pavairošana ir atļauta, ja tā tiek pavairota visā pilnībā. Materiāla pārdošana vai izmantošana ar cita autora vārdu ir aizliegta.

 

 

AICINĀJUMS

Gadsimtiem ilgā Bībeles aizēnošana ar cilvēku radītām reliģiskām tradīcijām ir radījusi sakropļotu reliģiju. Vienīgi paklausīšana Dieva vārdam rada patiesu nekonfesionālu kristietību. Jūs arī varat izvēlēties šo vienkāršo, bet patieso ceļu. Mēs aicinām nākt mums līdzi.

Rīgas centra Kristus draudze ir garīga ģimene, kas tic Dieva žēlastības vēstij grēciniekam Jēzū Kristū. Draudzes ticības pamats ir Bībele - Dieva vārds. Pirmajā gadsimtā Dieva vārds izglāba dvēseles (Jēk. 1:21), radīja draudzes piederību (Ap. d. 2:41,47), valdīja pār draudzi (Titam 1:9) un spēja to pasargāt no maldu ceļa (Ap. d. 20:28-32). Dieva vārds ir neiznīcīga, dzīva sēkla, kas “paliek mūžīgi” (1. Pēt. 1:23-25). Kristus vārds nesīs to pašu divdesmit pirmajā gadsimtā kā pirmajā gadsimtā – kristiešus Viņa draudzē.


Dr. Maikla C. Armora brošūra: "Iepazīstini draugus un kaimiņus ar Kristus draudzēm"

Dr. Maikla C. Armora brošūra: "Iepazīstini draugus un kaimiņus ar Kristus draudzēm"

SVĒTDIENAS DIEVKALPOJUMI

Jūs esat aicināts uz Rīgas centra Kristus draudzes svētdienas dievkalpojumiem, Akadēmijas laukumā 1, 3. stāvā, 305. telpā, plkst. 10.30.

© 2017 Rīgas centra Kristus draudze. All Rights Reserved. Designed By JoomShaper