Pāvils raksta kristiešiem Romā:

Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts. Jo ar sirdi [cilvēks] tic uz (vai “izraisot rezultātā”) taisnību un ar muti [cilvēks] liecina uz (vai “izraisot rezultātā”) pestīšanu, jo raksti saka: neviens, kas uz Viņu paļaujas, nepaliks kaunā. – Rom. 10:9-11

Kristietim ir jābūt vienmēr gatavam, citu cilvēku priekšā, apliecināt Jēzu par Kungu ar savu muti, un neaizliegt Viņu. Daudziem pirmajā gadsimtā tas maksāja ļoti daudz, pat viņu dzīvību, ka viņi apliecināja Jēzu. Citi, kuri ticēja Jēzum, neapliecināja Viņu publiski, jo viņi baidījās no vajāšanas (Jāņa 12:42-43; 9:20-23). Arī mūsu dienās, ir valstis, kurās cilvēki cieš sociālu un finansiālu zaudējumu un dažreiz pat miesas bojājumus, apliecinot Jēzu. Tomēr, cilvēks nevar nodot sevi Dievam, būdams slepens māceklis, kā Mat. 10:32-33 skaidri norāda: “Tad nu ikvienu, kas mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī es apliecināšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. Bet, kas mani aizliegs cilvēku priekšā, to arī es aizliegšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs.” [1]

Taču Rom. 10:9-11 nerunā tikai par mutisko apliecināšanu, jo tas vien neizglābs (Mat. 7:21). Galvenā doma Rom. 10:9-11 kontekstā ir, ka mums (kā jūdiem pirmajā gadsimtā) nav cerību nopelnīt pestīšanu ar savu pašu godīgumu, “jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības” (Rom. 3:23), bet, lai iegūtu pestīšanu, mums ir vienkārši jāpaļaujas uz Jēzu Kristu kā Kungu, kurš ir nopelnījis pestīšanu mūsu vietā. Ir runa par divām sirdīm. Viena grēcinieka sirds cenšas celt savu taisnību, neatzīstot savu vajadzību pēc pestītāja, it kā Kristus nebūtu atnācis, nomiris un augšāmcēlies (Rom. 10:3). Gala rezultāts šai personai ir posts. Bet otra grēcinieka sirds atzīst savu vajadzību pēc pestītāja un kalpo Kungam Jēzum, pieņemot to taisnību, ko Dievs piešķir grēciniekam caur ticību uz Kristu (Rom. 3:21-23). Ir runa par to, kādai jābūt mūsu sirdij, lai mums varētu atnākt Dieva piedāvātā pestīšana [2]. Tomēr, tieši tas brīdis un veids, kad un kā cilvēks ieiet pestīšanā (tiek garīgi atjaunots, piedzimst no augšienes, utt.) ir redzams jau agrāk Romiešu vēstulē 6:1-7.


Atsauces.

  1. Ted Stewart (editor), “Man’s Acceptance of Salvation,” What the Bible Says(correspondence course), Lesson V, p. 3.
  2. Jim McGuiggan, The Book of Romans, Star Bible Publications, Inc., Fort Worth, Texas, 1982, pp. 304-315.

 

 

© Viktors Barviks, 1997.

AICINĀJUMS

Gadsimtiem ilgā Bībeles aizēnošana ar cilvēku radītām reliģiskām tradīcijām ir radījusi sakropļotu reliģiju. Vienīgi paklausīšana Dieva vārdam rada patiesu nekonfesionālu kristietību. Jūs arī varat izvēlēties šo vienkāršo, bet patieso ceļu. Mēs aicinām nākt mums līdzi.

Rīgas centra Kristus draudze ir garīga ģimene, kas tic Dieva žēlastības vēstij grēciniekam Jēzū Kristū. Draudzes ticības pamats ir Bībele - Dieva vārds. Pirmajā gadsimtā Dieva vārds izglāba dvēseles (Jēk. 1:21), radīja draudzes piederību (Ap. d. 2:41,47), valdīja pār draudzi (Titam 1:9) un spēja to pasargāt no maldu ceļa (Ap. d. 20:28-32). Dieva vārds ir neiznīcīga, dzīva sēkla, kas “paliek mūžīgi” (1. Pēt. 1:23-25). Kristus vārds nesīs to pašu divdesmit pirmajā gadsimtā kā pirmajā gadsimtā – kristiešus Viņa draudzē.


Dr. Maikla C. Armora brošūra: "Iepazīstini draugus un kaimiņus ar Kristus draudzēm"

Dr. Maikla C. Armora brošūra: "Iepazīstini draugus un kaimiņus ar Kristus draudzēm"

SVĒTDIENAS DIEVKALPOJUMI

Jūs esat aicināts uz Rīgas centra Kristus draudzes svētdienas dievkalpojumiem, Akadēmijas laukumā 1, 3. stāvā, 305. telpā, plkst. 10.30.

© 2017 Rīgas centra Kristus draudze. All Rights Reserved. Designed By JoomShaper