Ja mazu bērnu kristīšanu nepavēlēja Jēzus un tā netika praktizēta Jaunās Derības baznīcā, tad kā tā tika uzsākta? Šajā stundā mēs veiksim īsu ceļojumu baznīcas vēsturē, lai redzētu, kad un kāpēc kristieši sāka kristīt savus mazuļus.

JĒZUS MĀCĪJA, KA MAZI BĒRNI IR NEVAINĪGI

 

Kādu dienu daži cilvēki aizveda savus bērnus pie Jēzus. Viņi gribēja, lai Jēzus uzliek savas rokas bērniem un lūdz par tiem. Jēzus sekotāji uztraucās un teica cilvēkiem, lai tie pārstāj vest savus bērnus pie Jēzus. Taču tas Kungs sacīja: “Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie Manis nākt, jo tādiem pieder Debesu valstība” (Mateja 19:14). Tā, pēc Jēzus vārdiem, mazi bērni ir pieaugušo paraugs. Cilvēki debesu valstībā ir tīri un nevainīgi kā mazi bērni.

 

PĀVILS BIJA NEVAINĪGS, BŪDAMS BĒRNS

 

Apustulis Pāvils norādīja, ka viņš bija nevainīgs, būdams bērns. Savā vēstulē Romiešiem Pāvils sacīja: “Es kādreiz dzīvoju bez bauslības, bet, kad nāca bauslis, grēks kļuva dzīvs, bet es nomiru. Tā izrādījās, ka bauslis, kam vajadzēja nest dzīvību, man atnesa nāvi” (Romiešiem 7:9-10). Kā nevainīgs bērns, Pāvils bija garīgi dzīvs. Taču, kad viņš kļuva vecāks un sāka apzināties bauslību, viņš grēkoja un mira garīgi.

 

AGRĪNĀ BAZNĪCA MĀCĪJA, KA MAZI BĒRNI IR NEVAINĪGI

 

Garīgie vadītāji agrīnajā baznīcā mācīja, ka mazi bērni ir tīri un nevainīgi. Herms (pirmā gadsimta beigas vai otrā gadsimta sākumā) rakstīja, ka ticīgie “ir līdzīgi nevainīgiem maziem bērniem, kuru sirdī neienāk negodīgums un kuri nezina, kas ir ļaunums, tomēr vienmēr paliek nevainībā.” Vēl Herms teica: “Cik no jums tātad turpinās būt kā mazi bērni, bez grēcīguma, tiks godāti vairāk kā visi citi. Jo visi mazi bērni tiek godāti Dieva priekšā un ir pirmajā rindā viņa priekšā” (Līdzības IX.xxix.1-3). Pēc Herma vārdiem, bērni ir nevainīgi un godāti.

 

Barnaba (pirmā gadsimta beigas vai otrā gadsimta sākums) norādīja uz maziem bērniem kā nevainības paraugiem. Viņš rakstīja: “Tā kā mēs atjaunojām sevi grēku piedošanā, viņš ieveidoja mūs citā tēlā tā, lai mums būtu bērna dvēsele...” (6:11). Pēc Barnabas vārdiem, Dievs ir piedevis mums, atjaunojis mūs, izmainījis mūs un piešķīris mums [bezgrēcīgo] bērna dvēseli.

 

Aristīds (otrā gadsimta sākums) teica, ka bērni ir bezgrēcīgi: “Un kad vienam no viņiem [kristiešiem] ir piedzimis bērns, viņi pateicas Dievam. Un, ja tas būtu nomiris kā mazs bērns, viņi pateiktos jo vairāk, jo tas ir aizgājis no dzīves bez grēka” (Apoloģija 15:11). Bērns piedzimst pasaulē bezgrēcīgs. Un bērns, kas mirst agrā bērnībā, aiziet no dzīves bezgrēcīgs.

 

Atenagors (ap 175. gadu pēc Kristus) teica: “Ja taisnīgums spriedumā būtu vienīgais augšāmcelšanās pamats, no tā sekotu, protams, ka tiem, kas nav ne grēkojuši, ne darījuši labu, proti, pavisam jauniem bērniem, nebūtu augšāmcelšanās” (Par augšāmcelšanos 14). Pēc Atenagora vārdiem mazi bērni nav grēkojuši. Tāds šķiet vispārējs baznīcas uzskats otrajā gadsimtā.

 

Apkoposim, ko šie garīgie vadītāji agrīnajā baznīcā teica par mazuļiem un maziem bērniem:

• Mazi bērni ir nevainīgi. Nekāds ļaunums neienāk viņu sirdīs.

• Mazi bērni tiek godāti Dieva priekšā. Tie ir ļoti svarīgi.

• Attīrot mūs no grēka, Kristus mums ir piešķīris bērna dvēseli.

• Bērns piedzimst bezgrēcīgs. Bērns, kas nomirst, nomirst bezgrēcībā.

   

  KAD TIKA UZSĀKTA MAZU BĒRNU KRISTĪŠANA?

Mazu bērnu kristīšanas prakse iegremdējot, šķiet, sākusies otrā gadsimta beigās. Nav liecību, ka mazi bērni pirms tam tika kristīti.

 

TERTULIĀNS IZRĀDA PRETESTĪBU MAZU BĒRNU KRISTĪBAI

 

Tertuliāns (ap 200. gadu pēc Kristus) apstrīdēja mazuļu un mazu bērnu kristīšanu. Viņš teica:

 

Atbilstoši apstākļiem un katras personas raksturam un arī vecumam, kristības aizkavēšana ir piemērotāka, īpaši mazu bērnu gadījumā.... Lai tie tad “nāk” tajā laikā, kad tie izaug, kad tie mācās, kad tiem tiek paziņots [par] to, kāpēc tie nāk. Lai tie kļūst kristieši tad, kad tie spēj iepazīt Kristu. Kādā sakarībā dzīves nevainīgais periods pasteidzina grēku piedošanu? (Par kristību 18).

 

Pēc Tertuliāna vārdiem mazus bērnus nevajadzētu kristīt. Cilvēkiem nevajadzētu kļūt par kristiešiem, līdz tie nav pieauguši, līdz tie nav apmācīti un nav uzzinājuši, kāpēc tie nāk pie Kristus. Tiem nevajadzētu kļūt par kristiešiem, līdz brīdim, kad nav iepazinuši Kristu un izdarījuši grēkus, kurus nepieciešams piedot. Tertuliāna pretestība mazu bērnu kristīšanai vedina uz to, ka mazu bērnu kristīšana bija kaut kas jauns trešā gadsimta sākumā.

 

ORIGĒNS AIZSTĀV MAZU BĒRNU KRISTĪŠANU

 

Origēns (ap 250. gadu pēc Kristus) izteica argumentus par labu mazu bērnu kristīšanai: “Mazi bērni tiek kristīti grēku piedošanai. Kādā veidā? Vai kad tie grēkoja? Tomēr tā kā “neviens nav nesamaitāts”, samaitātība tiek noņemta ar kristības sakramentu. Šī iemesla dēļ arī bērni tiek kristīti. Jo “ja vien kāds nav piedzimis no ūdens un Gara, tas nevar ieiet debesu valstībā” ” (Homīlija par 3. Mozus grāmatu VIII:3). Origēns neteica, ka mazi bērni bija piedzimuši apkrauti ar Ādama grēku. Tomēr viņš teica, ka “neviens nav nesamaitāts”, un “samaitātība tiek noņemta ar... kristīšanu”. Pēc Origēna vārdiem visi cilvēki (tajā skaitā mazi bērni) ir “samaitāti”. Tādēļ mazi bērni ir jākristī, lai noņemtu šo samaitātību.

 

Citā dokumentā Origēns teica: “... baznīcai no apustuļiem bija tradīcija dot kristību pat maziem bērniem. Jo tie, kuriem tika doti dievišķo sakramentu noslēpumi, zināja, ka visos cilvēkos ir dabiskā grēka samaitātība, kuru jānomazgā ar ūdeni un Garu” (Komentārs par Vēstuli Romiešiem V:9). Ievērojiet, ka Origēns pretendēja uz apustuliskajām pilnvarām mazu bērnu kristīšanai. Tomēr viņš nesniedza ne pierādījumus, kas atbalstītu šīs pretenzijas, ne arī mēs atrodam liecības par mazu bērnu kristīšanu citos vēsturiskos dokumentos pirms šī laika.

 

Patiešām, Tertuliāna pretošanās mazu bērnu kristīšanai norāda, ka mazu bērnu kristīšana nebija “tradīcija no apustuļiem”. Tertuliāns nebūtu strīdējies pret praksi, ko pilnvarojuši apustuļi.

 

KIPRIANS ATTĪSTA TEOLOĢISKO PAMATU MAZU BĒRNU KRISTĪBAI

 

Kiprians (ap 250. gadu pēc Kristus) bija pirmais baznīcas vadītājs, kas attīstīja teoloģisko argumentu mazu bērnu kristīšanai. Viņš sprieda sekojoši:

 

Ja ... grēku piedošana tiek dāvāta pat vissliktākajiem pārkāpējiem [rūdītiem grēciniekiem] ..., cik daudz mazāk tad mazs bērns būtu jāattur. Dzimis nesen, mazs bērns nav grēkojis, izņemot to, ka, piedzimstot fiziski, saskaņā ar Ādamu, viņš ir noslēdzis līgumu ar kaitīgu ietekmi no senās nāves ar savu pirmo piedzimšanu. Viņš tuvojas tik ļoti vieglāk grēku piedošanas saņemšanai, jo viņam piedotie grēki nav viņa paša, bet cita grēki. (Vēstījums 58 [64])

 

Pēc Origēna un Kipriana domām, bērnam nav sava grēka. Tas nemanto arī Ādama grēka vainu. Drīzāk tas ir samaitāts ar dzimšanu un to nepieciešams attīrīt. Tas ir “saslimis ar nāves infekciju”.

 

AGRĪNO KRISTIEŠU UZRAKSTI

 

Agrīno kristiešu uzraksti (galvenokārt uz kapa pieminekļiem) vēsta par mazu bērnu kristīšanu trešajā gadsimtā. Uz viena uzraksta lasāms: “Jaukā Tihe dzīvoja vienu gadu, desmit mēnešus, piecpadsmit dienas, Saņēma [labvēlību] astotajā dienā pirms kalendām. Atdeva [savu dvēseli] tajā pašā dienā” (Inscriptionslatinaechristianaeveteres, Sēj. I, numurs 1531; ko citējis Everets Fergusons savā EarlyChristiansSpeak, 57.lp.). Izteiciens “saņēma labvēlību” bieži tika lietots, atsaucoties uz kristīšanu. Šie kapa uzraksti nenorāda vecumu, kurā parastie kristieši tika kristīti trešajā gadsimtā. Tie norāda tikai to, ka daži bērni tika kristīti tad, kad tiem draudēja nāve.

 

Ņemot vērā baznīcas uzsvaru uz kristīšanu, nav pārsteidzoši, ka kristiešu vecāki trešajā gadsimtā vēlējās kristīt savus mirstošos bērnus. Ja mazi bērni ir samaitāti no dzimšanas (kā mācīja Origēns un Kiprians), tad mirstoša bērna kristīšana šķistu esam pareiza lieta, kas darāma.

 

KARTĀGAS KONCILS

 

418. gadā pēc Kristus, baznīca Kartāgā sasauca baznīcas vadītājus uz sapulci. Šis “Kartāgas koncils” izdeva paziņojumu, kurā bija teikts: “Kurš noliedz to, ka mazi bērni var tikt kristīti tad, kad tie nesen ir izkļuvuši no savas mātes dzemdes, lai tam ir anatēma[baznīcas lāsts]” (Atkāpšanos vēsture, autori John F. Rowe, James D. Bales un John A. Hudson, 257.lp.).

 

Līdz sestajam gadsimtam mazu bērnu kristīšana tika praktizēta gandrīz visur. Bet ap 600. gadu pēc Kristus, Augustīns attīstīja pirmatnējā grēka doktrīnu. Pēc tam mazu bērnu kristīšanas prakse jau kļuva vispārēja.

 

KOPSAVILKUMS

 

Šis īsais baznīcas vēstures apraksts atklāj pakāpenisku novirzīšanos no Kristus un viņa apustuļu mācības.

• Jēzus un viņa apustuļi kristīja tikai nožēlas pilnus ticīgos.

• Jēzus un viņa apustuļi kristīja cilvēkus tikai iegremdējot.

• Divus gadsimtus baznīca kristīja tikai nožēlas pilnus ticīgos.

• Mazu bērnu kristīšana sākās otrā gadsimta beigās.

• Dažu simtu gadu laikā mazu bērnu kristīšana kļuva gandrīz vispārēja.

• Vairākus gadsimtus baznīca kristīja tikai ar iegremdēšanu.

• Tad viens vīrs tika apslacīts gultā, kad gatavojās mirt.

• Vēlāk baznīcas vadītājs paziņoja, ka nepieciešamības gadījumos bija pilntiesīga kristība, uzlejot uz galvas ūdeni.

• Beidzot, baznīcas vadītāju koncils Ravennā paziņoja, ka apslacīšana un aplaistīšana ir tikpat labas kā iegremdēšana.

Šīs izmaiņas notika tūkstoš trīssimt gadu laikā. Un tās nāca tik pakāpeniski, ka maz cilvēku tās pamanīja. Soli pa solim baznīca novirzījās no Kristus un viņa apustuļu mācības un no agrīnās baznīcas prakses.

Dievs daudzkārt ir brīdinājis cilvēci neizmainīt Viņa pavēles. Mozus brīdināja: “Nepielieciet pie tā vārda, ko es jums pavēlu, neko klāt, nedz no tā ko atraujiet, ievērojiet Tā Kunga, jūsu Dieva, baušļus, ko es jums pavēlu” (5. Mozus grāmata 4:2). Zālamans brīdināja: “Nepievieno neko Viņa vārdiem, lai Viņš tevi nesodītu un neatzītu tevi par melīgu!” (Zālamana pamācības 30:6). Pāvils brīdināja: “Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!” (Galatiešiem 1:8). Jānis rakstīja:

 

Es apliecinu katram, kas dzird šās grāmatas pravietojuma vārdus: ja kas tiem ko pieliek, tam Dievs uzliks tās mocības, par kurām rakstīts šinī grāmatā. Ja kas ko atņem no šīs grāmatas pravietojuma vārdiem, tam Dievs atņems viņa daļu pie dzīvības koka un pie svētās pilsētas, par ko rakstīts šinī grāmatā. (Atklāsmes grāmata 22:18-19)

 

NOBEIGUMS

 

Ņemot vērā šos brīdinājumus, būtu gudri, ja mēs atgrieztos pie Bībeles un sekotu norādījumiem, kurus mums devis Dievs, Kristus un apustuļi. Vai jūsu kristība atšķīrās no tās kristības, par kuru jūs lasījāt Bībelē? Vai kā mazs bērns jūs tikāt apslacīts? Vai priesteris jums uzlēja ūdeni uz galvas? Vai jūs tikāt iemērkts ūdenī kā mazs bērns? Ja jūsu atbilde uz jebkuru no šiem jautājumiem ir “jā”, tad jums ir nepieciešams piedzimt no jauna [no augšienes] atbilstoši Kristus un apustuļu norādījumiem. Tas Dievam būs patīkami.

Vai jūs ticat, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls? Vai jūs esat pieņēmis viņu kā savu Kungu un Pestītāju? Vai jūs esat atgriezies no grēka, lai viņam sekotu? Vai jūs esat kristīts, iegremdējoties ūdenī jūsu grēku piedošanai? Ja nē, Dievs jums saka (kā Ananija teica Saulam): “Un ko tu tagad vēl vilcinies? Celies augšā, liecies kristīties un nomazgā savus grēkus, piesaukdams viņa vārdu!” (Apustuļu darbi 22:16).