3. STUNDA: RELIĢISKĀ AUTORITĀTE.

 

Pirmā stunda pierādīja, ka Bībele nāk no Dieva, ka tās vēsts ir Dieva vārds, un ka Jaunā Derība (tāpat kā Vecā) ir pilnīgi saglabājusies cauri gadsimtiem. Otrā stunda iepazīstināja mūs ar Bībeles vispārīgo saturu. Mēs redzējām, kā Dieva plāns izglābt grēcīgo cilvēci attīstījās cauri dažādiem laikmetiem. Šī stunda izskaidros to, ko Bībele saka par reliģisko (garīgo) autoritāti.

 

I. RELIĢISKĀS AUTORITĀTES NEPIECIEŠAMĪBA.

 

 

 Autoritātes jēdziens, kā to lietosim šajā stundā, nozīmē – standarts, noteikums, norma vai pavadonis, kas nosaka to, kas ir pareizs vai nepareizs reliģiskos jautājumos.

 

Piemēram, cilvēki atzīst lineālu par galīgo autoritāti, lai noteiktu, vai kāds izmērs ir pareizs, vai nē. Cik gara ir šī līnija?

 _______________________________________

 

  Ilmārs saka, ka tā ir 4.4 cm gara; Ivars 11.0 cm. Taču tad, kad lineāls saka, ka līnija ir 7.9 cm gara, Ilmārs un Ivars abi divi atsakās no saviem personīgajiem viedokļiem. Ja nebūtu lineāla un izmēru etalona vai standarta, nekad nevarētu noskaidrot izmēru pareizību. Visi piekrīt, ka šajā sfērā šāda autoritāte ir nepieciešama.

 

Reliģiskajā sfērā autoritātes nozīme ir vēl svarīgāka. Cilvēkam jāsaprot, kas ir pareizi vai nepareizi garīgā nozīmē. Baznīcas un konfesijas, apstiprinot, ka tās ir Kristus ticībā, māca pretrunīgas doktrīnas. Rezultātā ir reliģiskais haoss un šķelšanās. Redzot personisko nepieciešamību galīgai autoritātei garīgās lietās, cilvēks izsaucas: “Kas ir manas reliģiskās autoritātes kritērijs?”

 

II. JĒZUS IR MŪSU RELIĢISKĀ AUTORITĀTE.

 

 

 Jēzus ir vienīgā persona, kura ir tiesīga būt reliģiskā autoritāte cilvēka reliģisko patiesību meklējumos. Viņš teica, “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes” (Mat. 28:18). Dievs (Tēvs) pats deva liecību par Jēzus Kristus autoritāti tad, kad Viņš sacīja: “Šis ir mans mīļais Dēls, pie kura man labs prāts; To jums būs klausīt” (Mat. 17:5). Tad, kad Jēzus runā, Viņa teiktie vārdi ir jāgodina tāpat kā Dieva teiktais (Jāņa 3:34; 7:17; 14:10). Reliģiskās lietās cilvēka autoritāte ir Jēzus Kristus, jo Viņam un tikai Viņam ir visa vara debesīs un virs zemes.

 

 Bet vēl projām paliek jautājums: kā lai mēs uzzinām Kristus prātu? Pēc tam, kad Kristus augšāmcēlās un uzbrauca debesīs, kā cilvēki uzzināja Viņa prātu vai vēlēšanos?

 

 III. JĒZUS ATKLĀJA SAVU PRĀTU

 CAUR SAVIEM APUSTUĻIEM.

 

 

 Jau saņēmis visu varu, Jēzus pavēlēja saviem apustuļiem mācīt visām tautām “turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis” (Mat. 28:20). Tautas tad dzirdēja Jēzus mācību caur Jēzus apustuļiem. (Protams, arī citi kristieši sāka sludināt Dieva vārdu (Ap. d. 8:4)).

 

 Ap. d. 1. nod. apustuļu pulkam pievienojās vīrs, kurš tika iecelts nodevēja Jūdas vietā. Par Jēzus apustuli varēja kļūt tikai tāds vīrs, kurš bija bijis kopā ar Jēzu visās Viņa gaitās, sākot no Viņa kristībām līdz tai dienai, kad Jēzus tika uzņemts debesīs, un bija Viņa augšāmcelšanās aculiecinieks (Ap. d. 1:21-22). Apustulis Pāvils, kuru Dievs pievienoja apustuļu pulkam vēlāk, “kā kāds nelaikā dzimušais” (1. Kor. 15:8), bija izņēmums un izpildīja tikai otro prasību.

 

 Lai nodrošinātu, ka apustuļi un citi iedvesmoti cilvēki mācīs patiesību, Jēzus apsolīja viņiem Svētā Gara īpašu vadību un mācību (Jāņa 14:26; 16:12-14; šie divi teksti atrodas kontekstā, kur Jēzus uzrunā apustuļus: Jāņa 13:21-28; 15:27; 16:4). Draudzei bija jāpieņem apustuļu mācība “nevis kā cilvēku, bet kā Dieva vārdus, kas tie patiesībā ir” (1. Tes. 2:13). Tātad apustuļa mācībai bija tik pat liela autoritāte kā paša Jēzus teiktajiem vārdiem. Jēzus runāja caur Svēto Garu, kurš runāja caur apustuļiem un tādējādi atklāja Kristus prātu cilvēkiem.

 

 Vēl vairāk Jēzus apustuļi mācīja visu Kristus mācību cilvēkiem. Kristus bija apsolījis, ka Svētais Gars vadīs viņus “visā patiesībā” (Jāņa 16:13). Pāvils vēlāk apliecināja, “Jo es neesmu kavējies jums sludināt Dieva prātu pilnībā” (Ap. d. 20:27). (Varam arī skatīties 2. Pēt. 1:3).

 

 Ja mums būtu pieejama tikai apustuļu mācība, arī tad būtu pieejama pilnīgi visa Jēzus Kristus (Viņam ir visa vara) mācība cilvēcei. Bet kā lai mēs uzzinām, ko mācīja apustuļi?

 

 

 IV. APUSTUĻI UZRAKSTĪJA

 SAVU MĀCĪBU BĪBELĒ.

 

 Nākamo paaudžu labā apustuļi un citi iedvesmoti cilvēki pierakstīja Jēzus un apustuļu mācību. Piemēram, Pēteris rakstīja, lai pēc viņa nāves draudze varētu viņa mācību vienmēr turēt piemiņā nemainīgu (2. Pēt. 1:12-15). Lūka rakstīja, lai viņa lasītāji varētu akurāti zināt to mācību, ko viņi jau bija saņēmuši mutiski (Lūk. 1:1-4). Jānis rakstīja savu evaņģēliju, lai cilvēki varētu ticēt Kristum un iegūt garīgo dzīvību (Jāņa 20:30-31). Pāvils rakstīja, lai kristieši varētu “nojaust manu Kristus noslēpuma izpratni” (Ef. 3:3-4). Rezultātā to, ko šie Dieva iedvesmoti cilvēki uzrakstīja, bija jāuzskata par Tā Kunga vārdu, jo citādāk nemaz nebija iespējams būt garīgam (1. Kor. 14:37).

 

 Iedvesmoti cilvēki Jaunajā Derībā neapšaubāmi uzrakstīja Kristus prātu, bet kā lai mēs zinām vai šajos svētajos rakstos ir visa Kristus mācība, kas domāta mums?

 

 

 V. BĪBELĒ IR VISA KRISTUS MĀCĪBA.

 

 

Pāvils rakstīja: “Ikkatrs svētais raksts [Bībele] ir Dieva iedvesmots un ir noderīgs mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam” (2. Tim. 3:16-17). Ievērojiet! Bībelē ietilpst viss, kas ir nepieciešams, lai sagatavotu cilvēku “katram labam darbam” un padarītu viņu “pilnīgu”. Tas ir pats par sevi saprotams, ka cilvēks var būt pilnīgs vienīgi Dieva gribā. Tā iemesla dēļ vien jāsecina, ka Bībele ietver visu Dieva mācību, kas domāta mums. Tādēļ arī cits reliģiskās atklāsmes avots nav vajadzīgs. Bībele viena pati ir mūsu garīgā rupjmaize.

 

 Ja jau Bībelē ietilpst visa Kristus mācība, kas domāta cilvēkiem virs zemes, tad draudzei nebija pacelties “pār to, kas ir rakstīts” (1. Kor. 4:6). Tas, kas pielika klāt vai noņēma nost no Jāņa atklāsmes grāmatas bija nopelnījis bargu Dieva sodu (Atkl. 22:18-19); vai gan tas neattiektos arī uz pārējās Bībeles atklāsmi? Draudzei bija jāpārtrauc kristiešu sadraudzība ar tiem kristiešiem, kas nebija paklausīgi apustuļu uzrakstītajām vēstulēm, lai tie justos apkaunoti un atgrieztos pie paklausības (2. Tes. 3:14-15).

 

 Visbeidzot, Pāvils lieto visstiprākos vārdus, lai runātu par tā cilvēka likteni, kas sagroza Kristus evaņģēliju. (Vārds “evaņģēlijs” nozīmē “labā vēsts” un ir apustuļu mācības kodols, mācība par Dieva pestīšanu, kas atnāk cilvēkiem vienīgi un pilnīgi caur krustu.) Runājot par tāda cilvēka likteni, kas sagroza Kristus evaņģēliju, Pāvils saka “lāsts pār to”, tas ir Dieva nolādēts, divas reizes Gal. 1:6-9.

 

 Bībeles pilnība un autoritāte padara to par visas cilvēces ticības mērogu. Taču vai visi var saprast Bībeli?

 

 

 VI. BĪBELE IR SAPROTAMA AUTORITĀTE.

 

 

 Ir cilvēki, kas ir mēģinājuši pierādīt, ka Bībele nav saprotama. Dažreiz viņi citē 2. Pēt. 3:15-16, kur Pēteris saka, ka Pāvila vēstulēs “ir dažs, kas grūti saprotams”. Taču šis teksts nesaka, ka visa Bībele vai Jaunā Derība ir grūti saprotama, bet “dažs”, nozīmējot, ka vairums no svētajiem rakstiem ir viegli saprotami. Turklāt šis teksts nesaka, ka šīs lietas nav saprotamas, bet, ka tās saprast ir grūtāk. Tas nozīmē, ka tās var saprast. Īstenībā šis teksts māca, ka “nemācītie un nenostiprinātie ļaudis”, kas “sagroza” svētos rakstus, iet uz “pazušanu”, norādot, ka visiem būtu jāsaprot Bībele.

 

 Svēto rakstu mērķis pierāda, ka tos var saprast, jo tie bija uzrakstīti, lai (1) visi varētu tos lasīt (vai dzirdēt) un paklausīt, un, lai (2) pamācītu (apgaismotu) visus.

 

 (1) Svētie raksti bija uzrakstīti, lai visi varētu tos lasīt/dzirdēt un paklausīt. Piemēram, Jānis rakstīja tādēļ, lai arī neticīgie varētu to lasīt (Jāņa 20:30-31). Pāvils savas vēstules adresēja katram draudzes loceklim (Rom. 1:7; 2. Kor. 1:1-2; Fil. 1:1). Viņš arī pavēlēja lasīt savas vēstules visai draudzei (1. Tes. 5:27; Kol. 4:16). Dievs vienmēr ir prasījis paklausību no visiem svēto rakstu lasītājiem un klausītājiem (5. Moz. 31:12; 2. Tes. 3:14).

 

 Taču kādēļ rakstīt tiem, kas nevar saprast? Kā var prasīt paklausību tam, kas nav saprotams? Dievs noteikti no mums neprasa neiespējamo. Mēs varam saprast Bībeli!

 

 (2) Svētie raksti bija uzrakstīti, lai pamācītu (apgaismotu) visus, nevis, lai apmulsinātu. Piemēram, Jānis rakstīja, lai viņa lasītāji varētu ticēt, nevis, lai viņi būtu apmulsināti neticībā (Jāņa 20:30-31).

 

 Pāvils teica Ef. 3:3-4: “Ar atklāsmi man darīts zināms Dieva noslēpums, par ko iepriekš īsumā esmu rakstījis. To lasot, jūs varat nojaust manu Kristus noslēpuma izpratni.” Šeit ir svarīgs princips, ko šie četri izceltie vārdi apliecina. Pāvils kā apustulis saņēma atklāsmi no Kristus. Viņš to uzrakstīja. Tad, kad kristieši Efezā to lasīja, viņi varēja šo atklāsmi nojaust vai saprast. Viņi varēja to saprast! Šis pats princips attiecas arī uz mums. Ja mēs gribam saprast kaut ko par to, ko Dievs grib mums iedot, un kā mums būtu jādzīvo ar Viņu, tad mums ir jālasa un jāklausās Viņa vārds, ko apustuļi un citi iedvesmoti kristieši saņēma brīnumainā veidā un uzrakstīja Bībelē. Ir arī svarīgi, kā mēs lasām vai klausāmies. Tas ir jādara ar atvērtu prātu un sirdi. Tomēr ir jālasa. Ja gribam lielāku izpratni, tad mums jālasa vairāk.

 

 Svētie raksti dažkārt bija uzrakstīti, lai izskaidrotu vai apstiprinātu mutisko mācību. Piemēram, Lūka rakstīja, lai lasītājs varētu pārliecināties par to, kas jau bija mācīts [mutiski] (Lūk. 1:1-4). Pāvils rakstīja, lai apgaismotu to, ko viņš agrāk bija mācījis mutiski par baznīcas atkrišanu un “grēka cilvēka” parādīšanos (2. Tes. 2:1-5). Rakstisko vārdu varēja vieglāk uztvert un izmeklēt. Tādēļ tas bieži bija labāk saprotams nekā mutiskā tradīcija.

 

 Tātad svētie raksti pilnībā apliecina, ka viņi apgaismo, nevis saduļķo, ka visi tos var saprast. Visiem cilvēkiem, kas var lasīt vai klausīties Bībeli, ir iespēja izzināt cilvēcei atklātā Kristus prāta būtību. Bībele patiešām ir pilnīga un pietiekama garīgā autoritāte. Tomēr – kādēļ daudzi cilvēki Bībeli pārprot?

 

 

 VII. KĀDĒĻ BĪBELE TIEK PĀRPRASTA?

 

 

 Pirmkārt, daudi cilvēki Bībeli pārprot tāpēc, ka viņiem ir nepareiza attieksme. Viņi nemīl patiesību (2. Tes. 2:10-12) un tādēļ ietiepīgi tai pretojas (2. Tim. 3:8). Citi sagroza grūti saprotamus tekstus, spiežot mācīt kaut ko, ko citi teksti skaidri noraida (2. Pēt. 3:16).

 

 Otrkārt, citi Bībeli pārprot, neredzot atšķirību starp derībām. 2. stunda izskaidroja to, ka kristieši neatrodas zem Vecās derības bauslības, bet dzīvo zem Jaunās derības (Jer. 31:31; Ebr. 8:6-13; 9:15; Kol. 2:14-16).

 

 Treškārt, ir cilvēki, kas neapkopo un neizanalizē visu informāciju par doto tēmu pirms secinājuma izdarīšanas. Jāņem vērā apsveramā teksta konteksts, kā arī paralēlie teksti. Piemēram, Mat. 16:18 Jēzus saka Pēterim: “... tu esi Pēteris [petroz → petros → akmens], un uz šīs klints [petra → petra] es celšu savu draudzi, un nāves vārtiem to nebūs uzvarēt.” Var domāt, ka šis pants pierāda, ka Pēteris ir tā klints, uz kuras Jēzus cels savu draudzi. Tomēr kontekstā Mat. 16:13-20, galvenā tēma ir nevis Pēteris, bet – kas ir Jēzus? Pēteris patiesi teica 16:16: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Konteksts prasa, lai šī klints būtu Pētera teiktais, ka Jēzus ir “Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Tas arī būtu saskaņā ar paralēlajiem tekstiem Dieva vārdā (1. Pēt. 2:4-8; u.c.).

 

 Ceturtkārt, daļa cilvēku pārprot Bībeli veinākārši tā imesla dēļ, ka nemācās vai pat nelasa to, kā viņi darītu ar jebkuru citu grāmatu. Tie uzskata Bībeli par noslēpumainu grāmatu. Taču izņemot to Bībeles daļu, kas ir uzrakstīta apokaliptiskā žanrā, piemēram, Jāņa atklāsmes grāmata, Bībele māca un sniedz tādu pašu reālu informāciju kā jebkura cita literatūra.

 

 Tomēr mēs vēl neesam runājuši par galveno šķērsli, kas cilvēkiem traucē pareizi saprast un mācīties Bībeli, un tā ir paļaušanās uz citām garīgām autoritātēm ārpus Bībeles.

 

 VIII. KO BĪBELE SAKA PAR

 CITĀM RELIĢISKĀM AUTORITĀTĒM?

 

 

 Neskatoties uz svēto rakstu skaidro mācību par Bībeles autoritātes pilnību, šodien eksistē daudzas citas “autoritātes” cilvēku vidū, kas apliecina, ka ir kristieši. Rezultātā tiek pārprasta Bībeles mācība un “kristīgā” pasaule ir sašķelta.

 

 Sirdsapziņa vai jūtas. Sirdsapziņa strādā saskaņā ar to, kā mēs (vai citi) esam to ieprogrammējuši. Tā mums dota kā palīgs, lai rīkotos pareizi katrā situācijā, bet nav domāta, lai aizstātu Dieva vārdu. Sirdsapziņa strādā atbilstoši patiesībai tikai tad, ja tā ieprogrammēta ar Dieva vārdu. Jo kļūdaināka ir informācija, kuru esam ieprogrammējuši mūsu sirdsapziņā, jo kļūdaināk tā darbojas. Piemēram, Ap. d. 22:4 Pāvils, pieminot to laiku, kad viņš vēl nebija kristietis un vajāja kristiešus, teica, “Šo ticību esmu vajājis līdz nāvei, saistīdams un nododams cietumā vīriešus un sievietes....” Taču Ap. d. 23:1 Pāvils saka, “Brāļi, es esmu dzīvojis pēc vislabākās sirdsapziņas Dieva priekšā līdz šai dienai.” Ļoti reliģiozs nekristietis Pāvils (Ap. d. 22:3; Fil. 3:6) vajāja kristiešus ar tīru sirdsapziņu.

 

 Daudzi reliģiozi cilvēki apliecina, ka viņi pakļaujas Kristus prātam Bībelē, bet realitātē tie pakļaujas savai sirdsapziņai, jūtām un iedomām; lietām, ko viņi bieži dēvē par Svētā Gara balsi. Sekojot šai iekšējai balsij, viņu darbība un mācība var krietni atšķirties no Bībeles mācības.

 

 Neatkarīgi no tā, ko mēs domājam par Svētā Gara darbību kristiešos, Bībele skaidri pasaka: “Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus praviešu ir izgājuši pasaulē” (1. Jāņa 4:1). Dievs saka, ka tas, “kas paļaujas vienīgi uz savu sirdi, ir vientiesis....” (Sal. p. 28:26) Nebūsim tādi kā Pāvils pirms pievēršanās Kristum, kā viņš pats stāsta Ap. d. 26:9: “Man pašam gan šķita, ka man vajag Nacarieša Jēzus vārdam noteikti pretoties.”

 

 Baznīcas tradīcijas. Daudzas baznīcas tradīcijas, kuras nevar atrast Bībelē, ir izveidojušās gadsimtu gaitā. Daudz sirsnīgu cilvēku balstās vairāk uz šīm tradīcijām nekā uz Bībeli. Taču tad, kad Israēla tautas reliģiskie līderi pārkāpa Dieva vārdu ar savām tradīcijām, Jēzus, nepārprotami pārmācot viņus, teica: “Iznīcinādami Dieva vārdu ar saviem likumiem, ko jūs esat iecēluši. Un daudz tādu lietu jūs darāt” (Mar. 7:13). Vienīgi aicinājums “Sola scriptura!” – “Tikai svētie raksti!” ir pareizs un drošs.

 

 Mūslaiku atklāsme. Citi balstās uz tā saucamo mūslaiku atklāsmi vai kāda mūsdienu pravieša mācību. Taču tas noniecina Bībeles svarīgumu un nozīmi. Ja Jēzus apsolīja apustuļiem, ka Svētais Gars viņus “vadīs visā patiesībā” (Jāņa 16:13), tad kādēļ būtu vajadzīga vēl kāda cita mācība? Ja Dievs pavēlēja pirmā gadsimta kristiešiem “turpināt cīņu par to ticību, kas svētajiem [kristiešiem] reiz uzticēta” (Jūd. :3), kāpēc būtu jāgaida (jāizgudro) kaut kas jauns?

 

IX. JĀLIETO DIEVA VĀRDS.

 

 

 Ebr. 4:12 ir rakstīts: “Jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis.” Pirmkārt, Dieva vārds ir dzīvs. Tas nebija dots tikai mūsu senčiem. Daudz kas pasaulē ir mainījies: zinātne, tehnoloģijas, kultūra, utt., bet cilvēces galvenā problēma nav mainījusies – grēks joprojām dzīvo šajā pasaulē nemainīgā veidā. Tātad – nekas nav mainījies – cilvēks ir grēcīgs, bet Dieva vārds ir dzīvs, un ir domāts mūsu garīgajai veselībai un dzīvībai.

 

 Otrkārt, Dieva vārds ir spēcīgs un ass, asāks par pirmā gadsimta Romiešu kareivja abās pusēs griezīgu zobenu. Gluži kā šāds zobens, Dieva vārds dziļi iespiežas mums iekšā. Taču Dieva vārds to dara, nevis, lai mūs ievainotu, bet – lai mainītu mūsu dzīvi, ja vien mēs to gribam.

 

 Iespējams, ja Ebreju vēstules autors būtu rakstījis savu iedvesmoto vēstuli šajā gadsimtā, viņš Dieva vārdu būtu salīdzinājis ar lāzera skalpeli, kas var izgriezt no mums garīgos audzējus, proti, grēkus. Ja kādam tiek atklāts audzējs, bet ārsts pasaka, ka to var pilnīgi izoperēt, vai tad prātīgs cilvēks neatļaus ķirurgam to darīt? Protams! Ķirurgs lietos skalpeli un vairākas dienas pēc operācijas pacientam būs sāpes, bet tās pazudīs un cilvēks dzīvos. Cik daudz vairāk mums vajadzētu atļaut Kristum izgriezt visus mūsu grēkus, kuri kaitē un apdraud mums garīgo dzīvi. Jā, lasot vai klausoties Dieva vārdu, kļūst skaidrs, kādi ir kristieša garīgās dzīves trūkumi un kas tam pat varētu “sāpēt”. Taču cerams, ka tas ir uz īsu brīdi. Kristietim, pašam mainoties, mainās un uzlabojas viņa garīgā dzīve. Patiess Kristus māceklis ļaujas Dievam “izoperēt” šo garīgo “audzēju”, lai kļūtu veselīgāks un dzīvīgāks! Ja cilvēks vēl nav kristietis, tad Dieva vārds spēj viņu atvest pie Kristus.

 

 Tādēļ mums vajag mājot Dieva vārdā, kā Jēzus teica: “Ja jūs paliekat manā vārdā, jūs patiesi esat mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus” (Jāņa 8:31-32). Mums vajag visu sludināto pārbaudīt ar Bībeli, pirms kādu mācību pieņemam (Ap. d. 17:10-12). Ja kāds runā (sludina), tad lai tas būtu kā Dieva vārds (1. Pēt. 4:11).

 

 

 X. DIEVS JĀMEKLĒ AR VISU SIRDI.

 

 

 Bībele māca, ka mēs dzīvojam, lai meklētu Dievu, lai Viņu varētu nojaust un atrast un, ka Dievs nav tālu nevienam no mums (Ap. d. 17:26-28). Taču lai atrastu Dievu, mums nepietiek tikai lasīt pareizo grāmatu – Bībeli –, bet arī jāmeklē Dievs ar visu sirdi, tā kā Viņš teica jūdiem, kad viņu zeme bija izpostīta un daļa no viņiem bija izsūtīti Bābeles trimdā Jer. 29:11-14:

 

 “... Jo Es zinu, kādas Man domas par jums”, – saka tas Kungs, – “miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat. Kad jūs Mani tad piesauksit, Es jums atbildēšu, un kad jūs nāksit un Mani pielūgsit, Es jūs paklausīšu. Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. Ja jūs no visas sirds mani meklēsit, Es būšu atrodams....”

 

 Jēzus līdzīgi teica vēlāk: “Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti” (Mat. 5:6). Dievs mūs sauc pie galda! (Mat. 22:1-14).

 

 © Teds Stjuarts (ar redaktora Teda Stjuarta laipnu atļauju izmantots neklātienes Bībeles kursa materiāls: Ko Bībele saka, 3. stunda: “Reliģiskā autoritāte” (Ted Stewart’s (editor) What the BibleSays, Lesson III: “ReligiousAuthority”)) un Viktors Barviks, 1997. Šīs stundas pavairošana ir atļauta, ja tā tiek pavairota visā pilnībā. Materiāla pārdošana vai izmantošana ar cita autora vārdu ir aizliegta.

 

 

AICINĀJUMS

Gadsimtiem ilgā Bībeles aizēnošana ar cilvēku radītām reliģiskām tradīcijām ir radījusi sakropļotu reliģiju. Vienīgi paklausīšana Dieva vārdam rada patiesu nekonfesionālu kristietību. Jūs arī varat izvēlēties šo vienkāršo, bet patieso ceļu. Mēs aicinām nākt mums līdzi.

Rīgas centra Kristus draudze ir garīga ģimene, kas tic Dieva žēlastības vēstij grēciniekam Jēzū Kristū. Draudzes ticības pamats ir Bībele - Dieva vārds. Pirmajā gadsimtā Dieva vārds izglāba dvēseles (Jēk. 1:21), radīja draudzes piederību (Ap. d. 2:41,47), valdīja pār draudzi (Titam 1:9) un spēja to pasargāt no maldu ceļa (Ap. d. 20:28-32). Dieva vārds ir neiznīcīga, dzīva sēkla, kas “paliek mūžīgi” (1. Pēt. 1:23-25). Kristus vārds nesīs to pašu divdesmit pirmajā gadsimtā kā pirmajā gadsimtā – kristiešus Viņa draudzē.


Dr. Maikla C. Armora brošūra: "Iepazīstini draugus un kaimiņus ar Kristus draudzēm"

Dr. Maikla C. Armora brošūra: "Iepazīstini draugus un kaimiņus ar Kristus draudzēm"

SVĒTDIENAS DIEVKALPOJUMI

Jūs esat aicināts uz Rīgas centra Kristus draudzes svētdienas dievkalpojumiem, Akadēmijas laukumā 1, 3. stāvā, 305. telpā, plkst. 10.30.

© 2017 Rīgas centra Kristus draudze. All Rights Reserved. Designed By JoomShaper